Vēsture Dienā: Ziemas copes ligas

 Arī apavu tirgotājiem sausās nesasālītās ielas sit pa kabatu, un traumatologi ortopēdi riskē zaudēt kvalifikāciju, nedabūjot pietiekamā daudzumā operēt paslīdējušo lauztās rokas, potītes un galvaskausus. Taču plusu ir daudz vairāk, sākot jau ar apkures izdevumu samazināšanos un oglekļa dioksīda daudzuma palielināšanos, kas nozīmē zaļāku un siltāku zemi, ja vien jūs ārstu un inženieru deficītu valstī neplānojāt samazināt, liekot likmi uz Sahāras tuksneša turpmāko izplešanos, kas viņus atspiestu pāri Vidusjūrai, un turot īkšķi, lai Sāhelas zonā nekad neatgrieztos CO2 veicināts zaļums un lauksaimniecība.

Vienu lietu gan mēs globālajā sasilšanā tiešām pazaudēsim – bļitkošanu, sauktu arī par zemledus makšķerēšanu, lai gan šis apzīmējums tā īsti attiecas tikai uz tiem bļitkotājiem, kas jau ielūzuši ledū. Kas kaut reizi ir bijis copēt uz ledus, tas zina, cik satraucoša ir sajūta, kad aukliņas otrā galā kāds rausta, turklāt ziemā pat maza asarīša vilkšana ar supertievu aukliņu spēj sniegt neaizmirstamākas izjūtas nekā cīņa ar lielu līdaku vasarā spininga stiprās auklas galā.

Ja nu tomēr notiek brīnums un ledus šoziem vēl uzsalst, atkārtosim pirms 20 gadiem Dienā sniegtos padomus, kā uz ledus jāuzvedas. Ledum ir arī otra puse – brīdināja raksts 2000. gada 17. janvāra Dienas rubrikā Mājai un ģimenei. Un secināja, ka ielūšana ledū nebūtu pelnījusi tik regulāru vietu preses slejās, ja nebūtu makšķerēšanas popularitātes pieauguma. "Šis pieaugums ir tieši saistīts ar interneta attīstību. Strauji aug to cilvēku skaits, kuri ir iemācījušies lietot internetu, bet ikviena mācēšana nes sev līdzi ilūziju zudumu – jo tālāk aizrocies, jo skaidrāk apjēdz, ka internets ir gana praktisks, taču pārsteigumus tajā velti meklēt, piedzīvojumu meklētājs globālajā tīklā var atrast tikai tādu pašu muļķi kā viņš pats, kamēr uz ledus sēdošais nekad skaidri nezina, ko izdosies izvilkt no ziemas tumšās dzelmes. Tāpēc nav iemesla brīnīties par bļitkotāju skaita pieaugumu, toties jāsteidz jaunos dēkaiņus brīdināt. Ūdeņi diemžēl nav virtuālā realitāte, te spēli nevar sākt no gala, ja pazaudēta pēdējā dzīvība. (..)

Te nu jāatgādina kāda cilvēka uztveres īpatnība: kamēr nelaime nav notikusi, cilvēkam šķiet, ka tā arī nevar notikt. Tāpēc pirmā sajūta, lūstot ledū vai piedzīvojot citādas ligas uz ūdens, ir kauns par to, ka tev ir gadījies ielūzt vai apvelties tur, kur citi gājuši pāri smiedamies. Lai cik neviltota šī kauna sajūta būtu, ielūšana ledū nav īstā reize, kad ar kautrību rotāties, – kaunēdamies tu zaudē laiku! Ja jūti pamatu zem kājām zūdam, nekaunies, bet iebļaujies, cik spēka, tas varbūt palīdzēs pievērst citu makšķernieku vai slēpotāju uzmanību. Šādā nereizē ieteicams šķirties arī no tādas īpašības kā taupība jeb skopums. Neturies pie lietām, kas tevi velk uz leju, piemēram, elektriskā ledusurbja vai uz ledus nejauši atrasta enkura. Mirēji stāsta, ka pienāk mirklis, kad mirēja acīs paša dzīvība kļūst vērtīgāka par visvērtīgāko mantu. Tālab ieteicams turēties tikai pie tām lietām, kas neslīkst, sērot par noslīcinātajiem copes piederumiem varēsi mājās pie kamīna, slīcinādams bēdas konjakā.
Pēc kliegšanas otra lieta, kas jādara, ir ūdenskrātuves pamata iztaustīšana ar kājām, meklējot, vai Dievs nav nolicis apakšā kādu akmeni, uz kura nostāties. Savulaik Kaņierī šāds akmens izglāba dzīvību mūsu copes metram Jurim Robežniekam, kā apliecinot, ka Dievs seko tam, kas un ko raksta presē. Protams, taustīšana jāveic tikai uz leju no vietas, kurā esi ielūzis, jo nebūs lielas jēgas akmenim, virs kura ledus nebūs salaužams. Starp ūdeni un ledu ir gaisa kārtiņa, bet ne katrs spēj to izmantot tik prasmīgi kā Harijs Hudini, turklāt arī tas var būt tikai pagaidu risinājums."

Raksts ieteica arī nepaļauties uz citu bļitkotāju labvēlību, brīdinot, piemēram, par vietu, kur nesen gājis ledlauzis, – ja ķeras, tad bļitkotāju bars ir pārāk aizņemts, lai skatītos apkārt un dotu padomus, bet, ja neķeras, ielūzis makšķernieks ir labākais mirkļa vienmuļības kliedētājs. Sargies pats, un Dievs tevi sargās! Pagāja tikai trīs gadi, un šā raksta autors devās uz ledus Alūksnes ezerā 23. aprīlī, izcopējās un pēcpusdienā arī sekmīgi tika malā. Tāpēc šoziem nezaudējiet cerību, bļitkotāji!