Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -12 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 7. decembris
Dzirkstīte, Anta, Antonija

Viltus ziņām senas saknes

Safantazēti sensacionāli stāsti un nepatiesas ziņas kalpo politiskiem, finansiāliem un reliģiskiem mērķiem. Tās izraisa vai pat mudina uz vardarbību pret kādu sociālu grupu; nomelno konkurentus, izslēdzot no darbības lauka; rada haosu, sagatavojot skatuvi "kārtības ieviesēja" iznācienam; rosina vai attaisno karu. Un reizēm aplamības dažādos medijos izplatās tikai izklaides vai nejaušu kļūdu un pārpratumu dēļ. Viltus ziņu iemesli ir ļoti dažādi, bet tās izsenis plaši izmantotas propagandā. Sabiedrībai vairāk zināma nacistiskā un komunistiskā režīma prakse šajā jomā, bet pārspīlējumi un izdomājumi informatīvajā karā ir izmantoti daudz senāk.

Dumpinieki izplata melus par karali Džordžu II 

18. GS. VIDUS. Skotijā un Anglijas ziemeļos laikā no 1745. gada augusta līdz 1746. gada aprīlim notika t.s. pēdējā jakobītu sacelšanās (dēvēta arī par 45. sacelšanos jeb angliski īsi the’45), kad katoļticīgā Stjuartu dinastija centās atgūt varu Lielbritānijas karalistē, no troņa gāžot karali Džordžu II. Valdošais monarhs nešaubījās par dumpinieku drīzu sakāvi, paļaujoties uz pārliecību, ka pavalstnieki viņu uzskata par spēcīgu valdnieku. Tikmēr jakobītu atbalstītāju avīzes palīdzēja izplatīt aplamas, nomelnojošas ziņas par Džordžu II, lai vājinātu viņa varu. Tostarp tās pat rakstīja, ka Lielbritānijas karalis ir smagi slims. Dumpinieku preses viltus ziņas drīz pārpublicēja arī citas avīzes, un lasītāji vairs nespēja atšķirt patiesību no izdomājumiem. 

Sūdzības par melīgajām ziņām avīzēs nonāca uz Lielbritānijas likumsargu augstu amatpersonu galdiem. Atbildot uz tām, ģenerālprokurors Dadlijs Raids kādā vēstulē rakstīja: "Tā kā šādas nepatiesas ziņas par Viņa Majestāti (..) iedragā sabiedrības uzticību un mazina cieņu un pienākumus [pret karali – red.], es domāju, šāda rīcība ir sodāma saskaņā ar Anglosakšu tiesībām. Un šādu publikāciju biežā atkārtošanās liecina par ļauniem nodomiem. Bet, tā kā par katru nepatiesu ziņu, kas var rasties [nejaušas] kļūdas dēļ, nevar izvirzīt apsūdzību, ir ļoti grūti pateikt, cik bieži tai ir jābūt publicētai avīzē, lai to uzskatītu par noziedzīgu. Es nezinu nevienu metodi, kā novērst šādu rīcību, bet apsūdzēt likumpārkāpējus, kad viņi ir vainīgi."

Jakobītu sacelšanās cieta sakāvi, bet dumpinieku kampaņa pret karali iedragāja Džordža II tēlu sabiedrības acīs. Pretinieku nomelnošana, izmantojot safantazētus stāstus, ir nereti izmantota metode politiskajās, reliģiskajās un biznesa cīņās arī mūsdienās.


Dabas katastrofa – Dieva sods grēciniekiem

1755. Kopš iespiedmašīnas izgudrošanas un drukātā vārda ienākšanas arvien plašākā sabiedrībā palielinājās arī viltus ziņu plūsma, izdomātus stāstus par jūras briesmoņiem, raganām un citām pārdabiskām būtnēm vēstot kā patiesus notikumus, norāda pētnieki. Kristīgajā pasaulē reliģijas vārdā nereti tika izplatīta aplamā ziņa, ka dabas katastrofās vainojami grēcinieki.

Lielā zemestrīce Lisabonā 1755. gada 1. novembrī, kad Zemes garozas svārstībās, tām sekojošajā cunami un ugunsgrēkos dzīvību zaudēja 30 000–50 000 cilvēku un tika sagrauta pilsēta un tās apkaime, ir notikums, kas atstāja lielu iespaidu uz Eiropas ekonomiku, sabiedrību un filozofisko domu. Baisi postošā zemestrīce notika Visu svēto dienā, svarīgos kristiešu reliģiskajos svētkos. Zeme sāka drebēt no rīta ap pulksten 9.40, kad katoļticīgajā Portugālē ļaudis bija sapulcējušies dievnamos uz dievkalpojumu. Kad pēkšņi sāka zvanīt visi baznīcu zvani, cilāties zeme un brukt ēkas, liela daļa iedzīvotāju, visticamāk, nodomāja, ka pienākusi Bībelē minētā pastarā diena. Pēc dabas katastrofas daudzi jutās apjukuši: kāpēc tā notika kristīgā pilsētā, turklāt katoļu svētku dienā? Šajā situācijā teologi un Romas katoļu baznīcas autoritātes notikušo strikti pamatoja ar reliģiskiem cēloņiem, apgalvojot, ka lielā zemestrīce ir dievišķais sods grēciniekiem. Kā atzīmē vēsturnieks, Dienvidkalifornijas universitātes profesors Džeikobs Sols, Portugālē parādījās jauns pamfletu žanrs – izdomāti stāsti ar apgalvojumiem, ka daži zemestrīcē izdzīvojušie ir palikuši dzīvi, pateicoties tam, ka parādījusies Jaunava Marija. 

Jezuītu misionārs Gabriēle Malagrida ir viens no redzamākajiem teologiem, kurš Lisabonas zemestrīci izskaidroja ar Dieva dusmām. Viņš 28 gadus bija veicis misijas darbu Portugāles kolonijā Brazīlijā un baudīja ietekmi Portugāles karaļa galmā. 1756. gada rudenī viņš publicēja sprediķi Juizo da verdadeira causa do toremoto (Domas par zemestrīces patiesajiem cēloņiem), kurā apkopoja gada laikā sludināto un apgalvoja, ka ir apkaunojoši izlikties, ka zemestrīce ir dabas parādība. "(..) tās nav komētas, zvaigznes, tvaiki un izvirdumi/izgarojumi un līdzīgas dabas parādības; (..) tām nav dabas cēloņi, bet tikai un vienīgi mūsu nepanesamie grēki," rakstīja Malagrida (aptuvens tulkojums no versijām angļu valodā). Viņš norādīja, ka Lisabonas iedzīvotāji ir turpinājuši grēcīgu dzīvi, tostarp aizraujoties ar teātri, mūziku un vēršu cīņām, un aicināja uz sešu dienu ilgu retrītu jezuītu dievnamā, kur viņiem dos padomu, kā izlīgt ar Dievu. Savu sprediķi Malagrida nosūtīja Portugāles karalim Žuzē I un valdības galvai Pombalas marķīzam. Jezuītu misionārs ar savu darbību traucēja Portugāles galvenajam ministram atjaunot Lisabonu un faktiski valdīt valstī; tāpēc Malagrida tika izstumts no galmā ietekmīgo vīru loka, apcietināts un vēlāk sodīts ar nāvi. 

Šis jezuītu misionārs bija tikai viens no teologiem, kuri tik intensīvi propagandēja ideju par dievišķo sodu kā zemestrīces cēloni, ka izraisīja pretreakciju. Daudzi Eiropas mācītie vīri iesaistījās diskusijās par Lisabonas katastrofas cēloņiem, nostājoties pret reliģisko skaidrojumu dabas norisēm. Tostarp savu nostāju pret katoļu baznīcas izteikumiem zemestrīces skaidrojumos asi pauda franču filozofs, literāts un publicists Voltērs. Tādējādi tiek uzskatīts, ka diskusijas par Lisabonas zemestrīci 1755. gadā veicināja apgaismību. 


Katoļi nepamatoti notiesā uz nāvi protestantu tirgotāju

1761.–1762. Dažādos laikos viltus ziņas izmantotas reliģiskajās cīņās, un tā notika arī 18. gadsimtā. Tolaik vairākkārt viena kristīgā virziena pārstāvji izplatījuši apmelojumus par cita kristīgā virziena pārstāvjiem, secinājis vēsturnieks Džeikobs Sols, norādot uz notikumiem Francijas pilsētā Tulūzā 1761.–1762. gadā. Pilsētā pazīstama protestantu, precīzāk hugenotu, tirgotāja Žana Kalasa 22 gadus vecais dēls Marks Antuāns Kalass 1761. gada oktobra vidū tika atrasts miris ģimenes mājās. Uzreiz paklīda baumas, ka jaunekli nogalinājis paša tēvs, jo Marks Antuāns esot vēlējies pāriet katoļticībā. Pirms dažiem gadiem katoļticībai bija pievērsies cits Žana Kalasa dēls. Sākumā ģimene apgalvoja, ka Marks Antuāns ir nogalināts, bet vēlāk skaidroja, ka atrada jaunekli pakārušos. Tā kā pašnāvība tika uzskatīta par grēku un pašnāvnieka ķermeni publiski izrādīja pilsētas ielās, ģimene centās šo faktu noslēpt, mirušo dēlu izņemot no cilpas, novietojot to mājā citā vietā un radot iespaidu, ka viņu nogalinājis kāds slepkava. 

Tikmēr dedzīgi katoļi izplatīja baumas par to, ka jaunekli noslepkavojis protestants Žans Kalass, bet vietējās katoļu varasiestādes (katolicisms bija Francijas valsts reliģija) aicināja pieteikties lieciniekus, kas apstiprināja protestantu tirgotāja vainu noziegumā. Tādējādi baumas padarīja par oficiāliem faktiem un "patiesām" ziņām. Par spīti Žana Kalasa skaidrojumiem par dēla pašnāvību un katoļu guvernantes Žannas Viņēras liecībām, Tulūzas varasiestādes un tiesa atzina viņu par vainīgu Marka Antuāna slepkavībā. Apsūdzēto nežēlīgi spīdzināja un viņam piesprieda nāvessodu uz rata**, ko izpildīja 1762. gada 10. martā. Kad par notikušo uzzināja franču filozofs Voltērs, viņš jutās šokēts par reliģisko fanātismu. Voltērs publiski apšaubīja absurdās apsūdzības un norādīja, ka Marks Antuāns Kalass, visticamāk, izdarīja pašnāvību azartspēļu parādu dēļ un tāpēc, ka nespēja pabeigt studijas universitātē. Filozofa un viņa domubiedru pūļu rezultātā Žans Kalass 1764. gadā tika oficiāli attaisnots.


ASV dibinātāji izplata melīgus stāstus par indiāņiem 

1782 Savu politisko mērķu sasniegšanai viltus ziņas savulaik izmantoja Amerikas Savienoto Valstu dibinātāji. Kopš 1775. gada 13 Lielbritānijas kolonijas Ziemeļamerikā cīnījās par neatkarību no Britu impērijas, un šajā karā ar laiku iesaistījās vairākas citas pasaules lielvalstis. 1782. gada pavasarī notika sarunas, gatavojot miera līgumu starp jaundibinātajām ASV un Lielbritāniju, kā arī Franciju, Spāniju un Nīderlandi. Ietekmīgais politiķis Bendžamins Franklins, viens no ASV Neatkarības deklarācijas līdzautoriem un jaunās valsts pārstāvis Francijā, cita starpā vēlējās panākt, lai karā daudz cietušie amerikāņi saņemtu kompensācijas, t.i., lai Britu kronis apņemtos izmaksāt reparācijas. Šādu prasību Lielbritānijas valdība, visticamāk, kategoriski noraidītu, tāpēc Franklins uzskatīja par nepieciešamu iemantot vienkāršo britu simpātijas. 

Lai iegūtu sabiedrības atbalstu revolucionāriem Ziemeļamerikā, politiķis radīja viltus pielikumu avīzei Boston Independent Chronicle, kurā publicēja Lielbritānijas karali Džordžu III un indiāņus apmelojošus izdomātus stāstus. Franklins gribēja, lai šis pielikums it kā nejauši nonāk pie Lielbritānijas lielāko avīžu redaktoriem, kuri šos stāstus, domājams, pārpublicētu plašākai auditorijai, jo tolaik rakstu pārpublicēšana bija ierasta prakse. Apsviedīgais politiķis parūpējās, lai pielikums izskatītos īsts – avīžlapai bija konkrēts datums un numerācija, līdz ar rakstiem tajā bija publicēti arī sludinājumi. Viens no Bendžamina safabricētajiem rakstiem (kāda izdomāta tēla vēstules formā) plaši, detaļām bagāti vēstīja par nežēlīgo indiāņu darbību kara laikā. Viņus esot nolīdzis karalis Džordžs III, lai tie noskalpētu tūkstošiem neatkarības cīnītāju armijas karavīru un arī civiliedzīvotājus, pat bērnus. Vairāku indiāņu cilšu karotāji patiešām karoja Britu kroņa pusē, bet Bendžamins savā viltus avīzes pielikumā viņus demonizēja. Ar šausmu stāstiem politiķis vēlējās britos izraisīt vainas sajūtu par viņu karaļa un armijas rīcību Ziemeļamerikā. Bendžamins viltus pielikumu nesūtīja redaktoriem, bet dažādiem korespondentiem, un vairākas avīzes šos stāstus arī pārpublicēja.


Veicina katoļu baznīcu grautiņus Filadelfijā

1844. Pret katoļiem noskaņoti laikraksti Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, nepatiesi apgalvoja, ka īru imigranti zogot bībeles publiskajās skolās. Šādas ziņas palielināja spriedzi pilsētā, kas valdīja starp vietējiem iedzīvotājiem protestantiem un pieaugošo katoļu kopienu, un noveda pie asiņainām sadursmēm 1844. gada maijā un jūlijā. 

Filadelfijā jau vairākus gadus bija nokaitēta atmosfēra. Līdz ar pilsētas industrializāciju 19. gs. pirmajā pusē, uz to plūda daudz imigrantu no Eiropas, galvenokārt no Īrijas un vācu zemēm. Lielākā daļa atbraucēju bija katoļi atšķirībā no vietējiem, kas lielākoties piederēja protestantiem. Reliģiskās, kultūras un ekonomiskās situācijas atšķirības pamazām izraisīja arvien vairāk nesaskaņu starp iedzīvotājiem. Un 19. gs. 40. gados sāka veidoties pret katoļiem noskaņotu vietējo iedzīvotāju grupas, kas izdeva attiecīga satura avīzes un literatūru. Kad 1842. gada 26. augustā kāds ļaunprātīgs dedzinātājs pielaida uguni dzelzceļa tiltam, nodarījumā vainoja Filadelfijas katoļu kopienu. 

Tā paša gada rudenī Romas katoļu baznīcas bīskaps Filadelfijā Frānsiss Kenriks uzrakstīja oficiālu lūgumu par pilsētas publiskajām skolām atbildīgajai iestādei atļaut bērniem mācību iestādēs lasīt arī katoļiem pieņemto Bībeles tulkojuma versiju, nevis tikai protestantiem pieņemto versiju.

Rezultātā atbildīgā iestāde pieņēma lēmumu, ka Filadelfijas publiskajās skolās bērni drīkstēs lasīt to Bībeles versiju, kādu vecāki uzskata par pareizu. Protestanti Kenrika lūgumu un pilsētas varasiestāžu risinājumu uztvēra kā uzbrukumu. Paklīda baumas, ka katoļi grib no skolām izstumt tradīciju lasīt Bībeli, kas kļuva arī par avīžu ziņām, vairojot spriedzi. Soli pa solim Bībeles jautājums izvērsās plašākā konfliktā, kas no vārdu cīņām pārauga vardarbībā. Grautiņos 1844. gada maijā un jūlijā tika nodedzinātas divas katoļu baznīcas un desmitiem citu ēku. Sadursmēs starp katoļiem un protestantiem, kā arī karaspēku, kas tika nosūtīts ieviest kārtību, dzīvību zaudēja vairāk nekā 20 cilvēku un desmitiem ievainoja.


Laikrakstu uzbrukumi afroamerikāņiem

1898. Kamēr vien britu kolonijās Ziemeļamerikā un ASV pastāvēja verdzība, laiku pa laikam avīzēs parādījās dažādas izdomātas vai sagrozītas ziņas par afromerikāņiem, atainojot viņus nelāgā gaismā. Vēstis par it kā gaidāmiem vai jau notikušiem vergu dumpjiem un afroamerikāņu pastrādātiem noziegumiem veicināja segregāciju, balto iedzīvotāju bailes un naidu pret melnādainajiem. Viens no spilgtiem piemēriem nepatiesu ziņu izmantošanai rasistiskajā propagandā ir notikumi Vilmingtonā, Ziemeļkarolīnā, 1898. gadā, kad baltie rasisti ar manipulatīvām metodēm un vardarbību pārņēma varu pilsētā, piespieda atkāpties afroamerikāņu atbalstīto mēru, domniekus un policijas priekšnieku. 

Liela loma apvērsuma sagatavošanā bija laikraksta The News & Observer izdevējam un galvenajam redaktoram Džozefam Denjelsam. Viņa avīze iestājās par balto iedzīvotāju politisko un ekonomisko pārākumu, cenšoties saglabāt rasu segregāciju; cīnījās pret spēcīgu federālo pārvaldi, atbalstot štatu neatkarību; proponēja uzskatu, ka afroamerikāņu vairākums Vilmingtonā radījis "teroru" pret baltajiem. Pēdējais saistīts ar to, ka 1898. gadā vairāk nekā puse pilsētas iedzīvotāju bija afroamerikāņi. Turklāt kopš pēdējām vēlēšanām ASV četrus gadus iepriekš melnādainie iedzīvotāji bija ieguvuši vairāk tiesību un viņi Ziemeļkarolīnas štatā pat ieņēma vairākus svarīgus politiskus amatus. Sagatavojot augsni varas pārņemšanai Vilmingtonā, Džozefs Denjels kopš 1898. gada pavasara savā laikrakstā izvērsa iedarbīgu iebiedēšanas kampaņu, afroamerikāņus attēlojot kā bīstamus izvarotājus un draudu baltajām sievietēm. Emocionālos ievadrakstos un "ziņās" redaktors sabiedrībai centās radīt priekšstatu par afroamerikāņiem kā par "deģenerētiem briesmoņiem," kuri nespēj apspiest savas seksuālās vēlmes un ir bīstami baltajām sievietēm. "Kad nēģeris iegūst kaut mazliet varas, viņa sliecība uz izvarošanu kļūst stiprāka," rakstīja Denjels, raidot sabiedrībā ziņu: ja vēlēšanās balsosi par afroamerikāņus atbalstošiem politiķiem, tu balsosi par izvarotājiem. "Melnādaino briesmoņu" veikto izvarošanu skaita pieaugums bija pilnībā izdomāts. Ziemeļkarolīnas noziegumu statistika 1897.–1898. gadā neuzrāda, ka būtu pieaudzis melnādaino izdarīto seksuālo noziegumu skaits. Avīzes The News & Observer redaktoram fakti nebija svarīgi, viņa galvenais mērķis bija uzkurināt rasu naidu. Tāpēc līdz ar rakstiem avīzē publicēja daudz karikatūru, kurās melnādainie vīrieši attēloti kā vampīri, kas dzenas pakaļ baltajām sievietēm, vai kā groteski milži, kas grasās sabradāt mazu, baltādainu vīrieti. Šī kampaņa sasniedza rezultātu: spriedze pilsētā pieauga. Nokaitētā gaisotne pārvērtās liesmās, kad pret Denjelsa publikācijām atklāti uzstājās Vilmingtonas afroamerikāņu laikraksta The Daily Record līdzīpašnieks un redaktors Aleksandrs Menlijs. Tādējādi avīzes katra savā veidā uzkurināja nemierus Vilmingtonā. Vairāk par to var lasīt Ilustrētās Pasaules Vēstures šī gada janvāra numurā. 


Avīžnieki uzkurina Spānijas–ASV karu

19. gs. 90. gadi. Viltus ziņu vēstures pētnieki norāda uz avīžnieku lielo lomu Spānijas–ASV kara izraisīšanā, kas norisinājās 1898. gadā no 21. aprīļa līdz 13. augustam, šo gadījumu vērtējot kā klasisku piemēru, kā ar pārspīlējumiem un izdomājumiem sabiedrība tiek pārliecināta par nepieciešamību valstij iesaistīties karā. 

19. gadsimta pēdējā desmitgadē uzplauka dzeltenā žurnālistika, kad centienos palielināt laikrakstu pircēju skaitu redaktori dzinās pēc sensācijām, tostarp publicējot viltotas intervijas, fiktīvu ekspertu viedokļus un pilnībā izdomātus stāstus. Savienotajās Valstīs par lasītāju uzmanību īpaši sīvi sacentās avīzes New York World īpašnieks Džozefs Pulicers un New York Journal izdevējs Viljams Rendolfs Hērsts, un abu uzmanības lokā bija arī notikumi Kubā, kur kopš 1895. gada norisinājās salas iedzīvotāju cīņa par neatkarību no Spānijas. Laikraksti izmantoja pārspīlējumus stāstos par spāņu brutālajiem centieniem apslāpēt sacelšanos, amerikāņu sabiedrībā raisot naidu pret spāņiem un līdzjūtību kubiešiem, tā faktiski virzot ASV uz iesaistīšanos karā pret Spāniju. 

"Kad Hērsta avīzes korespondents Havanā izdevējam ziņoja, ka tur nebūs kara, Hērsts (..) atbildēja: "Tu gādā bildes, es gādāšu par karu." Un Hērsts publicēja viltotus zīmējumus ar Kubas ierēdņiem (t.i., spāņu iestāžu pārstāvjiem – red. piez.), kas bez ceremonijām pārmeklē amerikāņu sievietes," raksta vēsturnieks Džeikobs Sols.

Lai aizstāvētu ASV intereses Kubā, 1898. gada janvārī amerikāņi uz Havannu nosūtīja savu bruņukuģi Maine. Trīs nedēļas pēc tā ierašanās Kubas galvaspilsētas ostā uz kuģa notika sprādziens un Maine nogrima. Lai gan nebija drošu pierādījumu, vairākas amerikāņu avīzes bruņukuģa nogremdēšanā vainoja spāņus un rakstus bagātināja ar mākslinieku zīmētām dramatiska sprādziena ilustrācijām. Arī Hērsta laikraksts New York Journal publicēja rakstu ar spārnotu frāzi "Atceries Maine, Spāniju ellē!", kas kļuva par kara kurinātāju saukli. Pēc pāris mēnešiem ASV pieteica karu Spānijai, un liela daļa amerikāņu sabiedrības nešaubījās par tā nepieciešamību. 


Blēņu stāsti un pārpratumi

Informācijas aprites vēsturē ir fiksēti daudzi gadījumi par aplamu ziņu izplatīšanu izklaides, cilvēcisku kļūdu un pārpratumu dēļ, kurām nav saistības ar propagandu. Lūk, daži piemēri.


1835: dzīve uz Mēness

Laikraksts The New York Sun 1835. gadā publicēja reportiera Ričarda Adamsa Loka sešu rakstu sēriju par dzīvības atklāšanu uz Mēness. Atsaucoties uz izdevumu Edinburgh Journal of Science, žurnālists stāstīja, ka doktors Endrū Grānts, pazīstamā astronoma Džona Hēršela kolēģis, Dienvidāfrikā ar spēcīgu teleskopu izpētījis Mēnesi un atklājis, ka tur mitinās dažādas dzīvas radības – vienradži, divkājaini bebri, cilvēkveidīgas būtnes ar spārniem. Tika raksturota arī Mēness virsma, stāstot par lieliem krāteriem, ametista kristāla krāvumiem, upēm un bagātīgu veģetāciju. Minētais Edinburgas zinātnes žurnāls tobrīd vairs neeksistēja, un stāsts ir pilnībā izdomāts, ticamībai izmantojot zinātnes pasaulē pazīstamo Hēršela vārdu. Dažus mēnešus pēc sērijas publicēšanas The New York Sun lasītājiem atzinās, ka stāsti ir fantāzijas auglis. 

1844: gaisa balonā pāri Atlantijai

Amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po kādā avīzē publicēja rakstu, būtībā literāru darbu, par kādu ceļotāju gaisa balonā, kurš šķērsojis Atlantijas okeānu tikai trīs dienās. Rakstnieks stāstā bija iekļāvis daudz zinātnisku detaļu, un lasītājiem pati ideja šķita tik ticama, ka auditorija to uztvēra kā reālu notikumu, līdz citi korespondenti nespēja atrast nekādu liecību par šādu ceļojumu. Četras dienas pēc publikācijas izdevēji rakstu atsauca.

1890: kādu sievieti aplaupa vilcienā Francijā

Avīzēs nonāca ziņa par kādu Alžīrijas aptiekāra sievu Markē kundzi, kura apgalvoja, ka 1890. gada decembrī viņu aplaupīja Montekarlo–Tulūzas vilcienā, nozogot 7000 franku. Tā kā sieviete nespēja pastāstīt detaļas par nozieguma norisi, lasītāji un arī likumsargi ziņu uztvēra skeptiski. Tomēr vēl kāds uzbrukums pasažierim uz dzelzceļa līnijas starp Lionu un Grenobli it kā apstiprināja Markē kundzes stāstu par laupīšanām vilcienos un izmeklētāji pieļāva domu, ka tas pats uzbrucējs ir apdullinājis sievieti ar hloroformu un viņu aplaupījis. Tomēr vēlāk noskaidrojās, ka aptiekāra sieva naudu nospēlējusi kazino Montekarlo un bailēs no vīra dusmām sadomājusi stāstu par laupīšanu. Markē kundzi tiesāja par nepatiesu ziņu izplatīšanu. 

1916: olu cenu karš ASV

Augšminētajā gadā Savienotajās Valstīs ļoti pieauga olu cenas, dažviet pat līdz 80 centiem (ap 20 ASV dolāru mūsdienu naudā) par duci, un amerikāņu sievietes vairākās pilsētās uzsāka olu boikotu, novembrī notika pat valsts mēroga akcija. Kāda sieviešu kluba vadītāja Elisa Logana vāca parakstus petīcijai ASV Kongresam, aicinot atrisināt augsto cenu jautājumu. 1916. gada 8. decembrī Čikāgas avīžu virsraksti – "Olu cenas samazinājušas līdz 10 centiem" u.tml. – vēstīja par šķietamu uzvaru. Tomēr, aizejot uz veikaliem, atklājās, ka laikraksti raksta muļķības. Aplamās ziņas avīzēs parādījās tāpēc, ka tās sadarbojās ar pilsētas mazumtirgotājiem. 

1938: citplanētiešu iebrukums

ASV raidsabiedrība CBS 1938. gada 30. oktobra rītā pārraidīja radioiestudējumu – producenta un kinorežisora Orsona Velsa veidoto Herberta Velsa romāna Pasauļu karš inscenējumu, kas bija ieturēts reālistiskas radiopārraides stilā. Daudzi klausītāji informāciju par citplanētiešu uzbrukumu uztvēra kā patiesu notikumu, tāpēc auditorijā izraisījās panika. Par pārraides klausītāju skaitu un panikas apmēru mūsdienu pētniekiem nav vienota viedokļa. 


Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.


Aicinām piedalīties aptaujā un izteikt savu viedokli par šo rakstu sēriju!

Top komentāri

dubultstandarti
d
Viltus ziņas oficiālos masmēdijos ir ok. Tās nedrīkstot atrasties tikai sociālos tīklos. ---- Arņa Cimdara ģimene saistībā ar TV3 ziņās izskanējušo informāciju gatava vērsties tiesā 2021. gada 23. oktobris
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas