Datu trūkums gan par pacientu vajadzībām medicīniskajā rehabilitācijā, gan par panāktajiem rezultātiem liedz iespēju novērtēt valsts finansēto rehabilitācijas pakalpojumu efektivitāti un iedzīvotāju vajadzības kopsakarā ar valsts budžeta iespējām. Trūkstot arī skaidrai izpratnei, kā ilgtermiņā būtu jāattīstās rehabilitācijas jomai, kādi ir tās mērķi un prioritātes, faktiski nav iespējams spriest par rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti valstī.
"Daudzi jomas attīstības pasākumi, kas atrodami Veselības ministrijas politikas dokumentos, ir palikuši "uz papīra".
Kamēr tā ir, cieš pacients, kurš nesaņem nepieciešamo palīdzību.
Piemēram, laikā, kad arvien biežāk dzirdam satraukumu par darbaspēka trūkumu, cilvēkiem darbspējīgā vecumā medicīniskā rehabilitācija netiek nodrošināta savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā, lai gan divu gadu laikā darbnespējas gadījumu skaits darbaspējīgiem cilvēkiem pieaudzis par 15%. Nav izpildīts arī neviens uzdevums, lai uzlabotu rehabilitācijas pakalpojumus cilvēkiem ar onkoloģiskajām vai sirds un asinsvadu slimībām," par revīzijā secināto stāsta valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Darbspējīgie - arvien slimāki
Agrāka rehabilitācijas uzsākšana ir viens no instrumentiem, lai cilvēks pēc slimības iespējami ātrāk varētu atgriezties darbā. Tomēr revīzijā konstatēts, ka pacienti darbspējīgā vecumā nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus nesaņem gana ātri. Turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmēju skaita tikai 8% cilvēku strādā. Pieaug arī slimības pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk par pusgadu, un personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts cēlonis "arodslimība".
Revīzijas rezultāti liek secināt, ka pašlaik rehabilitācija nepietiekami fokusējas uz cilvēka veselības saglabāšanu, uzlabošanu un darbspēju atjaunošanu.
Piemēram, aptuveni ceturtajai daļai strādājošo, kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, kā cēlonis minēta kāda no muskuļu un skeleta sistēmas slimību diagnozēm. Speciālisti norāda, ka rehabilitācijas saņemšanai slimības sākumposmā ir milzīga nozīme, lai saīsinātu darbnespējas periodu. Tomēr 75 % muskuļu un skeleta sistēmas slimību pacientu rehabilitācija nav sniegta vispār.
Onkoloģisko, sirds un asinsvadu slimību pacienti – "papīra" vērtībā
No 2014. līdz 2017. gadam finansējums rehabilitācijai palielinājies par aptuveni 30 %, un Veselības ministrijas plānojusi, ka rehabilitācijas pakalpojumi jāuzlabo tieši pacientiem ar onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču revīzijā konstatēts, ka līdz šim nav izpildīts neviens no noteiktajiem uzdevumiem. Nav palielināta pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem pacientiem, nav sagatavota kardioloģiskās rehabilitācijas programma, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, saglabātu vai uzlabotu darbspējas un novērstu nepieciešamību nonākt stacionārā.
Rehabilitācijas pakalpojumus saņēmušo onkoloģisko pacientu skaits nesasniedz pat 1 % no kopējā saslimušo skaita. Veselības ministrijai nav arī datu par kopējo insulta pacientu skaitu, kuriem būtu nepieciešami dienas stacionāru, ambulatoro ārstniecības iestāžu un mājas aprūpes pakalpojumi medicīniskajai rehabilitācijai. Tomēr tieši agrīna rehabilitācija insulta pacientiem nodrošinātu ārstniecības nepārtrauktību un efektīvāku ārstēšanos. Nekoordinējot valsts līmenī insulta pacientiem nepieciešamos pakalpojumus, rehabilitācijas iespēju meklēšana ir atstāta pašu pacientu un viņu piederīgo ziņā.
Lai insulta pacientiem samazinātu uzturēšanās laiku slimnīcās, ir iespējas rehabilitācijas pakalpojumus saņemt mājās. Taču attālākās lauku teritorijās speciālistu trūkums un ārstniecības iestādēm neizdevīgais tarifs ierobežo šo pakalpojumu pieejamību.
Ģimenes ārstiem jākļūst par atslēgas cilvēkiem rehabilitācijas procesa uzlabošanā
Latvijas veselības aprūpes modelī centrālā persona, kura koordinē pacienta ārstēšanu, ir ģimenes ārsts. Tomēr revīzijā secināts, ka Veselības ministrija nav pietiekami stiprinājusi ģimenes ārstu lomu pacienta rehabilitācijā. Tieši ģimenes ārstiem jāspēj savlaicīgi atpazīt invaliditātes riskus un aktīvi jāvirza pacienti rehabilitācijas saņemšanai, tā mazinot invaliditātes iestāšanās risku un efektīvāk izmantojot veselības aprūpes resursus. Ja laikus netiek identificētas pacienta rehabilitācijas vajadzības, pacienti nepieciešamo rehabilitāciju saņem novēloti un tas nozīmē, ka pacienta funkcionēšanas spēju atjaunošanai jāpatērē vairāk resursu. Arī revīzijā aptaujātās ārstniecības iestādes, kas sniedz rehabilitācijas pakalpojumus, ir norādījušas uz ģimenes ārstu nepietiekamo izpratni par rehabilitācijas pakalpojumu nozīmi pacientu veselības stāvokļa uzlabošanā.
Liela nozīme ir arī pacienta līdzdalībai savas veselības uzturēšanā un problēmu risināšanā. Speciālisti revidentiem norādīja, ka pacientu izpratne par rehabilitācijas nozīmi ir nepietiekama, dažkārt cilvēkiem trūkst arī motivācijas aktīvi līdzdarboties savas veselības uzlabošanā. Valsts kontroles ieskatā tieši ģimenes ārstiem ir jāvada pacienta rehabilitācijas process, palīdzot pacientam sasniegt pozitīvu ārstniecības rezultātu.
Nepieciešami kvalitatīvi, efektīvi, pieejami pakalpojumi
Rehabilitācijai realitātē ir jākļūst par pilnvērtīgu veselības aprūpes sastāvdaļu. Lai to panāktu, Valsts kontrole Veselības ministrijai sniegusi vairākus ieteikumus, kurus ieviešot, tiks stiprināta rehabilitācijas loma ārstniecības procesā, tādējādi nodrošinot kvalitatīvus, efektīvus un pieejamus valsts finansētus rehabilitācijas pakalpojumus. Valsts kontrole uzskata, ka ir jāpilnveido ģimenes ārstu izpratne par rehabilitācijas nozīmi, jāizvērtē iespēja noteikt prioritātes valsts apmaksātiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem. Rehabilitācijā pakalpojuma kvalitāte ir jāvērtē pēc sasniegtā rezultāta. Lai vērtētu medicīniskās rehabilitācijas efektivitāti, pasaulē parasti izvēlas kādu atskaites punktu, piemēram, darbnespējas lapu, darbnespējas dienu vai hospitalizācijas gadījumu skaits. Tāpēc sadarbībā ar nozares speciālistiem un ārstniecības iestādēm jāveic vispusīga sistēmas analīze, jāuzlabo datu monitoringa un informācijas apmaiņas sistēma par pacientu dažādos veselības aprūpes posmos.