Pirmais. Dedzība, ar kādu partijas cīnās par krēsliem, it kā apgāž izskanējušo viedokli, ka jaunās valdības mūžs nebūs sevišķi garš. Tā būtu labā ziņa. Tomēr tikpat labi var "nolasīt", ka partijas ir tik, tēlaini izsakoties, izsalkušas, ka dziļākās naudas plūsmas vēlas kontrolēt vismaz 8-10 mēnešus. Un tas nemaz nav smieklīgi.
Otrais. Var saprast, ka neviens neraujas vadīt nozares, kur popularitāti tuvākajā laikā (cerībām un sasolītajam neatbilstošs 2015. gada budžets) neiegūsi. Tomēr pat vissmagākajā darba laukā vairākos gados var sevi parādīt. Līdz ar to tik drudžaina atkratīšanās no veselības, ekonomikas un daļēji izglītības sfērām provocē secināt, ka partijas neko labu (piemēram, lielāku finansējumu) neredz arī 2016. vai 2017. gadā. Nu, paldies - "uzmundrinājāt".
Trešais. Un kā tad ar daudz piesaukto uzskatu radniecīgumu un "komandas darbu"? Arī cilvēks, kuram nākas uzņemties smagāku, nepatīkamāku darbu, rēķinās, ka citi savu iespēju robežās palīdzēs vai vismaz netraucēs. Spriežot pēc tā, cik ļoti partijas nevēlas uzņemties atbildību par minētajām nozarēm, jāsecina, ka politiķi labi zina, ka nekā tamlīdzīga nebūs. Tieši otrādi - būs klupināšana, centīga izlikšanās "uz mums tas neattiecas" utt. "Komanda"…
Ceturtais. Pamatojot (?) savu nostāju kāroto amatu sadalē, partijas lieto vārdu savienojumus "mūsu vēlētājs", "mans vēlētājs". Tātad, ja es neesmu balsojis par partiju X, tad ar manu kā mierīgā civiliedzīvotāja viedokli vispār nav jārēķinās? Un kā tad ar kopējām valsts, labi, lai nebūtu tik patētiski, - ar labēji centrisko vēlētāju kopumā interesēm?
Noslēgumā vēlos politiskajai elitei atgādināt britu publicista Edvarda Lūkasa teikto žurnāla Rīgas Laiks oktobra numurā: demokrātijai jāizpaužas, jāspēj funkcionēt ne tikai vēlēšanu formā, bet - un tas varbūt pat svarīgāk - arī laika nogrieznī starp vēlēšanām. Un vēl. Nesen Rīgas grāmatnīcās parādījās itāļu izcelsmes politisko zinātņu profesora Maurīcio Viroli darba Kalpu brīvība tulkojums. Esence: tas, ka valstī notiek vēlēšanas, ka indivīdu viņa uzskatu dēļ neliek cietumā, vēl nenozīmē, ka šajā valstī ir pilnvērtīga brīvība. Savā ziņā brīvs ir arī izmanīgs kalps, kas prot pielāgoties, izmantot kunga vājības un gūt sev labumu. Viroli darbs Itālijā publicēts 2010. gadā un veltīts Berluskoni fenomenam un izveidotajam varas modelim. Kā mēdz teikt, savējie sapratīs…