Islāma valsts apgalvo, ka nocirtuši galvu vēl vienam ASV žurnālistam

Un pareizi ir !!! Lai muļķi mirst !!!

Bet tak tos pērtiķus finansē, nogriež naudu un lieta darīta - pliki lien atpakaļ kokos!

Pats labākais, uz ko mēs varam cerēt, ir laba nāve. Džeimss Folijs (James Foley) tādu nedabūja. Mēs neapspriežam viņa drosmi. Mums nekad nebūs informācijas, no kuras būtu atkarīga tāda spriešana. Teikt runu pret amerikāņu ārpolitiku un tad tikt nogalinātam - tā var būt apbrīnojama drošsirdības izpausme, ja tam cena ir citu ķīlnieku dzīvības. Vai arī viņa stoicisms var paust vienkāršu padošanos liktenim, tādu pat kāda redzama to tukšajās sejas izteiksmēs, kurus Meksikas karteļu karos gatavojas sazāģēt ar motorzāģiem. Varbūt viņam šo runu nācās iestudēt neskaitāmas reizes un pie katras kļūdas viņš tika spīdzināts. Mēs nekad neuzzināsim, vai viņš bija patiess, vai, bija uz to piespiests. Neatkarīgi no konteksta vai apstākļiem, Folijs vismaz sagaidīja savu nāvi ar cieņu, bez vaimanāšanas vai žēlastības ubagošanas. Atliekot pie malas bramanību, jautājiet sev - vai jūs ko varētu izdarīt labāk, ja jūsu kakls būtu zem asmens? Bet nekas no tā nemaina realitāti - Folijs mira pilnīgi uzvarēts. Un mēs varam atsaukt atmiņā citu alternatīvu. 2004.gadā Irākas nemiernieki notvēra Fabricio Kvatroki (Fabrizio Quattrocchi) un lika viņam rakt sev kapu. Saniknots, viņš noplēsa savu kapuci un kliedza: "Tagad es jums parādīšu, kā mirst itālis!" Nemiernieki nobijās un viņu nošāva. Kvatroči tika godināts kā varonis, kā cilvēks, kurš sagaidīja savu galu tādā veidā, kādu būtu atzinuši senie romieši. Savukārt, Folijs mira uz ceļiem. Viņš nosodīja savu valdību kā reālos viņa slepkavas, un nepretojās saviem nonāvētājiem. Viņš denonsēja savu valsti. Un viņš ņēma savu galu ar pašnosodīšanas vārdiem uz lūpām, kas tika pārraidīti visai pārējai pasaulei. Prezidents Obama, paziņojumā, kuru viņš teica pāris minūtes, pirms atgriezās spēlēt golfu, sacīja: "Ir viena lieta, kur mēs visi varam vienoties "par", un tas ir, ka 21.gadsimtā nav vietas islāma valstij." To pašu cilvēki ir teikuši arī par britu monarhiju, organizētām reliģijām, vai koplietošanas dušas telpām. Liberālā mūsdienīguma noraidījums ir tieši tas, par ko iestājas ISIS. "Progresīvie" pretendē uz atziņu, ka "izglītība ir atbilde uz visām pasaules problēmām", bet fakts ir tas, ka liberālo mūsdienīgumu visā pilnībā ir izmēģinājuši un pārbaudījuši tik daudzie Rietumos dzimušie mudžahedi. Līdzīgi kā komunismā un nacionālsociālismā, islāma radikālismā taisnīguma vīzijas ir lielākas un dziļākas, nekā taisnīgums netīrajās un korumpētajās tiesu sistēmās. Cīņā visā krāšņumā uzplaukst īpašības kas nu vairs reti piemīt Rietumu vīriešiem - upurēšanās un varonība. Revolūcija aizmēž satiksmes biļetes, kreditorus, priekšniekus, bailes par nekustamo īpašumu utt.. Bet lietas iet dziļāk, nekā vienkārši asu piedzīvojumu meklēšana, vai pat eksistenciālo vēlmju piepildīšana. Mudžahedu likme ir prasības pret vēsturi un izaicinājums, ar asinīm un uguni ierakstot savus vārdus civilizāciju krustcelēs un to vēsturē. Turpretī, prezidents Obama saka, ka "nākotni nosaka tie, kas ceļ un nevis iznīcina. Pasauli veido cilvēki, kā piemēram, Folijs un tas cilvēces vairums kas ir sašutumā par tiem, kas viņu nogalināja." Šis vairums gan tviterī vai feisbukā labākajā gadījumā ielika skumju emocijzīmi, lai pēc mirkļa dotos atpakaļ ķiķināt par kaut kādas Mariah Carey intīmo dzīvi. Folijs noteikti bija drosmīgs - fiziski gļēvuļi nestrādā par žurnālistiem karadarbības zonās. Viņš pat atgriezās savā darbā pēc tam, kad iepriekš tika sagūstīts Lībijā. Tomēr viņa darbībai bija īpaša agenda - viņš mēģināja atklāt "Asada režīma zvērības" un atbalstīt "demokrātijas kustību". Folijs varēja būt brīvžurnālists, bet viņa pasaules uzskats bija augstākā mērā prognozējams - reducēt rases, reliģijas un identitātes jautājumus par spēli starp labajiem egalitārisma demokrātiem, un sliktajiem reakcionāriem. Un viņš agresīvi un neatlaidīgi iestājās par NATO iejaukšanos Sīrijā un par Asada opozīcijas apbruņošanu. Folijs bija no tiem, kas ticēja, ka autoritatīvisma faktors ir novecojis, un ka Asada gāšana varētu kaut kādā veidā novest pie liberālās demokrātijas. Bet Folijam nogrieza galvu tie paši dumpinieki, kam viņš palīdzēja. "Labiem", mēreniem dumpiniekiem no Brīvās Sīrijas armijas, uz kuriem amerikāņi ir tik dedzīgi cerējuši, vairs nav nozīmes, jo tie ir iespiesti starp Asada spēkiem un ISIS. Ja Folijs kaut kādā mērā ir "veidojis vēsturi", tad viņš ir bijis viens no tiem, kas netīšām ir pavēris ceļu uz Kalifātu. Folija nāve nav mācījusi neko, tai nav gandrīz nekādas reālas ietekmes. Viņa galvas nogriešana izraisa mazāk patiesu sašutumu un dusmas nekā, piemēram, transseksuāļu garīgās veselības apšaubīšana. Viens no galvenajiem ieteikumiem bija - "tādu šausminošu vardarbību nevajag skatīties". Vardarbības mazināšanas nolūkā. Folija māte teica, ka viņa ir lepna par savu dēlu, jo viņš atdeva savu dzīvību, cenšoties parādīt pasaulei Sīrijas iedzīvotāju ciešanas. Netiešā premisa te ir tāda, ka Trešās pasaules ciešanās ir kaut kāda mūsu vaina un mūsu atbildība, un Folijs veltīja savu dzīvi, lai modinātu vainīgo balto vainas apziņu pret melnīgsnējiem. Folija māte aicina atbrīvot pārējos ķīlnieku, pamatojoties uz to, ka, tāpat kā viņas dēlam, "viņiem nav nekādas kontroles pār ASV valdības politiku Irākā, Sīrijā vai jebkur pasaulē." Bet žurnālisti tomēr kontrolē, vai vismaz piedalās cīņā par kontroli. Žurnālistiem ir iepriekš noteikts naratīvs, kas atbalsta konkrētus politiskus mērķus. Šīs politikas mērķi, tāpat kā jebkuras valsts mērķi, tiek noteikti un nodrošināti ar spēku. Žurnālisti, šķiet, vēlas brīvību, lai veicinātu savu agendu, vienlaikus noliedzot atbildību par tās ietekmi, iegūt kredītu saviem labajiem nodomiem, vienlaikus izvairoties no jebkādas atbildības. Bet pretstatā fantāzijām par kaut ko cēlu un labu, tā ir ISIS, kas veido vēsturi musulmaņu pasaulē, un tāpat var kādreiz to veidot arī Eiropā. Ciktāl Folijam bija kāda ietekme, viņš tam pavēra durvis. Un viņa sakāve bija totāla. No vēstures nevar aizbēgt. Tie, kuri veido vēsturi, uzņemas atbildību par asins izliešanu un arī viņu asinis tiek izlietas. Tie, kuri domā, ka viņi tikai "nes liecības", ir vai nu pašapmānā, vai kalpo kā "noderīgie idioti". Un žurnālista vai civilista, vai vienkārši amerikāņa statuss, ja no kaut kā atbrīvo, tas tomēr nenozīmē pilnīgu atbrīvotību. "Nevainīgo vairs nav." Bet mūsdienu rietumnieki drīzāk mirtu, nekā uzņemtos atbildību būt dzīviem, aktīvi darbojoties pasaulē, kuru nosaka cīņa, nevis saldie meli. Tiem, kuri grib nākotni, lai nedalītu savu likteni ar mirstošo kultūru, ir jāšķiras no tās morāles un vērtībām, eventuāli pat no politiskās sistēmas. Mēs varam vai nu uzņemties atbildību par izdzīvošanu, vai mirt uz ceļiem, brīnoties, kāpēc tie, kuriem mēs mēģinājām palīdzēt, grib mūs nogalināt. Amerikas revolucionārais varonis Nathan Hale pirms eksekūcijas teica nemirstīgus vārdus "Vienīgais, kas man ir žēl - ka man ir tikai viena dzīvība, ko zaudēt dēļ manas valsts". Folija pēdējie vārdi, kas arī pelna sava veida ievērību, bija: "Es zinu, ka es vēlos, kaut es nebūtu bijis amerikānis."