Atskaitē norādīts, ka incidents, kas ir viens no pašiem pretrunīgākajiem bankas vēsturē, noticis drīz pēc Vācijas protektorāta uzstādīšanas pār Čehiju. 1939. gadā Anglijas Banka atdeva Vācijas Reihsbankai tās rīcībā esošos Čehoslovākijas zelta krājumus par kopējo summu 5,6 miljoni sterliņu mārciņu pēc toreizējā kursu. Pēc tam nacistiskas Vācijas varas iestādes šo zeltu pārdeva.
Dokumentos precizēts, ka banka šādi rīkojusies pēc Starptautisko norēķinu bankas (Bank for International Settlements), kas tika nodibināta reparāciju piedzīšanai no Vācijas pēc I Pasaules kara, tieša rīkojuma. Jāpiebilst, ka Starptautisko norēķinu bankas valdes padomes priekšsēdētājs tolaik bija vācietis Otto Nīmeijers, kurš vienlaikus ieņēma arī direktora amatu Anglijas Bankā.
Neilgi pirms Anglijas Bankas lēmuma pārvest zeltu uz Reihsbankas kontu, britu varas iestādes iesaldēja visus Čehoslovākijas aktīvus. Tomēr, pēc ekspertu domām, britu kredītiestādes pārvaldnieks Montegjū Normans nevarēja nepakļauties Starptautisko norēķinu bankai, jo tas nozīmētu atteikšanās no tās saistībām un varētu novest pie miera līguma ar Vāciju pārkāpšanas.
Dokumentos tāpat sniegta informācija arī par citām operācijām, kuras Anglijas Banka veikusi ar Vācijas zeltu. Tā tajā pašā 1939. gadā banka pēc vāciešu lūguma par 440 tūkstošiem sterliņu mārciņu pārdeva daļu viņu zelta krājumu. Bez tam vēl daļa Vācijas zelta, kas glabājās Lielbritānijā, pēc Reihsbankas pieprasījuma tika pārvesta uz Ņujorku. Jānorāda, ka abas operācijas tika veiktas tikai trīs mēnešus pirms Otrā pasaules kara oficiālā sākuma. Pēc kara sākšanās, 1939. gada beigās, Lielbritānijas varas iestādes gan nobloķēja citas divas operācijas, no kurām ieguvēja būtu Reihsbanka.
Jāpiebilst, ka Montegjū Normanu, kurš laikā no 1920. līdz 1944. gadam ieņēma Anglijas Bankas vadītāja posteni, daudzi uzskata par hitleriskās Vācijas piekritēju. Tā viņš bija Reihsbankas vadītāja Jalmāra Šahta bērna krusttēvs un iecēla Anglijas Bankas direktora amatā vācieti Otto Nīmeijeru.
Vācijas prasības nodot tai Čehoslovākajai piederējušo zeltu pamatā bija 1938. gada Minhenes līgums, atbilstoši kuram Berlīne pārņēma vāciešu apdzīvoto Sudetijas apgabalu. Līgums vēlāk arī noveda pie Slovākijas neatkarības pasludināšanas un Vācijas protektorāta uzstādīšanas 1939. gadā pār atlikušo Čehijas daļu.