Paveikto var novērtēt šejienes un arī visas Lietuvas lepnumā - Traķu pils muzeja kompleksā, kur ne vien atjaunotas ekspozīciju zāles un eksponāti, bet arī regulāri norisinās dažādi aizraujoši pasākumi un koncerti. Lietuvas varenības un Vītauta Dižā varas simbols – karaļu rezidence Traķu pils - sekmīgi attīstās pateicoties vēlmei un spējām radoši strādāt, uzskata daudzgadējais muzeja direktors Virgīlijs Poviļūns. Tam pierādījums esot arī par Eiropas Savienības līdzekļiem – 8 miljoniem litu (aptuveni 1,6 miljoni latu) nesen izremontētā Traķu pussalas pils, kur atrodas muzeja administrācija. Spējas piesaistīt tūristus ar šeit īstenotām jaunajām idejām un prasmīgu dažādu pasākumu organizēšanu apliecinot skaitļi – no valsts Traķu muzeja komplekss, kurā pastāvīgi strādā pāri par simts cilvēkiem, gadā saņemot – 1,5 miljonus litu (300 tūkstoši latu) , bet paši nopelnot vēl divtik. Gada laikā Traķos ierodas pāri par 800 tūkstošiem tūristu un daudziem no pilsētas 7000 tūkstošiem iedzīvotāju tas ļauj vasaras laikā iekrāt naudu visai ziemai.
Neatkarības vērtība
"Vai par to vēl jāšaubās, ka neatkarība ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Varbūt kaimiņi no Krievijas šī iemesla dēļ mūs nesaprot, jo paši nezina, kas ir brīvība. Taču mums par to ir zināms gan no Lietuvas karalistes vēstures, gan 1918.gadā neatkarību ieguvušās valsts vēstures. Tā ir lieta, uz kuru jātiecas katrai tautai, jo neviens negrib dzīvot jūgā, kas izveido verga mentalitāti. Šāds cilvēks taču nespēj brīvi rīkoties un kustēties, un nevienu arī neinteresē. Saprotams, ka mūsu vēlēšanās zināt vēsturi var Krievijā nepatikt. Lūk, piemēram, Krievijas pilsētā Vjazmā atrodas piemineklis, kas uzstādīts 1913.gadā un uz tā ir rakstīts – 300. gadadienā kopš atbrīvošanās no Lietuvas Polijas valsts jūga. Bet tas taču kādam tur šķiet nepatīkami – nu vai nav komiski," saka muzeja direktors.
Pēc viņa domām, ik uz soļa redzams, ka aizvadītajos divdesmit neatkarības gados izdevies daudz paveikt. Vienkārši runājot – Lietuva kļuvusi daudz sakoptāka un pievilcīgāka. Tas pats sakāms par tuvākajiem kaimiņiem – Latviju un Igauniju.
"Reiz braucu uz kādu konferenci Igaunijā cauri Latvijai un ievēroju, ka pie mājām izkārti karogi. Pārsteigts apvaicājos – kas par svētkiem? Kā, tas par godu jūsu neatkarībai, atbildēja latviešu kolēģis. Un tas man bija ļoti patīkami. Tā klājas izturēties savā starpā, turklāt arī tāpēc, ka esam tik nelielas valstis. Arī profesionāli varu atzīt, ka mani priecē kolēģu darbs. Ir labi sasniegumi gan Igaunijā, gan pie jums Latvijā. Arī Lietuvā ir daudz laba izdarīts, bet, protams, mēs taču nevaram sacensties ar Rietumiem, kur pašas muzeju tradīcijas ir ievērojami senākas. Taču, izvērtējot mūsu reģiona muzejus, noteikti jāņem vērā šejienes vēsture. Jāsaprot, kas šeit ir noticis, kādi kari gājuši pāri, kādas okupācijas, cik vērienīgas izlaupīšanas norisinājušās. Un vienalga gadās tā, ka tad, kad atbrauc vērotāji no Rietumiem, viņi jūtas pārsteigti redzot, kādas ekspozīcijas esam spējīgi viņiem piedāvāt. It kā gatavojušies ierasties kaut kādā atpalikušā valstī, bet te pavisam kaut kas cits!"
Senču mantojumā
Nedaudz vairāk kā divdesmit kilometru attālumā no Traķiem pie Vilkošņa ezera, kas raugoties no putna lidojuma atgādina vilku, uz savas vecāku zemes viesu namu atvērusi Aldute Dalgediene. Līdz 2000.gadam dzīvojusi un strādājusi Viļņā par uzņēmuma galveno grāmatvedi. Tad atbraukusi uz laukiem un ķērusies pie jaunās nodarbošanās sagatavošanas. 2004.gadā atvērta Dalgedu sodyba (Dalgedu sēta). Sākums bijis smags, ņēmuši kredītu, tad pārdevuši Viļņas 5 istabu dzīvokli un kredītu atdevuši. Tagad viesus jau varot uzņemt četrās ēkās –viena no tām iekārtota, kā saka Aldute, etnogrāfiskā stilā. Sarunājoties ar Alduti, viņas 84 gadus veco māti Onu Blažunieni un meitu Migli Šapogieni, kļūst skaidrs, ka šīs triju paaudžu sievietes ir lepnas par iespējām kopīgi strādāt. Turklāt viss notiek uz vecmāmiņas trīs hektāriem, kas atrodas pie zivīm bagātā ezera, vismaz tā apgalvo Aldute. Šī iemesla dēļ Žūkļu ciems ieguvis savu nosaukumu, kas izveidojies no vārda žūkle, kas nozīmē zveju. Bez trim minētajiem hektāriem vēl nopirkuši sešus hektārus, kur tiekot ganīts neliels aitu ganāmpulks – pirms ziemas tajā paliekot 10 aitas un 1 jērs, kā arī sēti rudzi, auzas un griķi. Vecāmāte Ona iemācījusi dažādus darbus – gan maizes cepšanu, to darot regulāri, kā arī aušanu, lai gan jaunākajām sievietēm tas tik labi neizdodas.
Aldute uzskata, ka kaut ko sasniegt iespējams tikai smagā un neatlaidīgā darbā. Vēršoties pie Migles viņa saka: "Tev vajag sajust šoku, nokļūt grūtībās, laikā nepaēst, izjust miega badu, tikai tad pa īstam spēsi kaut ko iegūt un arī to novērtēt." Migle pastāsta, ka daudzi viņas draugi beidzamajos gados aizbraukuši dzīvot uz ārzemēm. "Iekārtoties pēc mācībām patiesi nebija viegli. Laikam domāja, ka pļaut zāli Anglijā būs labāk kā darīt to pašu Lietuvā. Tagad apgalvo, ka nebraukšot atpakaļ, jo dzimtenē neviens negaida. Atbildu viņiem, ka negaida gan, jo jau desmit gadus esat projām, bet mēs esam lepni, ka nekur neesam aizbraukuši un izturējām."
Pašas ģimenes padarītais Aldutei ļauj vērtēt pozitīvi arī visā Lietuvā paveikto. "Domāju, ka ļoti skaisti un normāli pagāja šie divdesmit neatkarības gadi. Vajag tikai atvērt acis un ieraudzīt šo Lietuvu un atbilstoši novērtēt. Zini, ir tāds teiciens – ja cilvēks nenovērtē to, kas viņam pieder, Dievs var to atņemt. Sešpadsmitajā februārī mēs izvilksim karogu, viens otru apsveiksim, jo tie ir lieli svētki. Mēs esam priecīgi, ka Lietuva atgriezās pie mums!" uzsvēra Aldute.
Šodien neķeras