Uz brīdi atcerēsimies, kāpēc Krimu un daļu no Austrumukrainas savā kontrolē ir pārņēmusi Krievija un kāpēc joprojām ir bažas par jaunu ofensīvu. Šī ir cīņa ne tikai par šiem apgabaliem, bet gan par Ukrainu kopumā un citām bijušās PSRS daļām, izņemot tās valstis, kuras ir spējušas pievienoties NATO un Eiropas Savienībai. Krievija vēlas apturēt bijušo PSRS republiku virzīšanos uz Rietumiem un demokrātiskās pārmaiņas tajās. Krievija arī grib, lai Ukraina un citas bijušās PSRS republikas pievienojas Eirāzijas Savienībai un tās muitas savienībai.
Taču, lai to panāktu, tai ir jāpanāk attieksmes maiņa Ukrainā. Ukraina nemainīja vesternizācijas politiku, par spīti ekonomiskajam un politiskajam spiedienam no Krievijas puses, tāpēc pret to tika izmantots militārs spēks. Tāds pats militārais spēks izrādījās efektīvs 2008. gadā un nobaidīja dažas NATO dalībvalstis tā, ka tās atturējās piedāvāt Gruzijai dalības NATO perspektīvas.
Tagad ir ļoti grūti sagaidīt ātru un vieglu risinājumu, kas pārtrauktu Krievijas agresiju Ukrainā. Vai nu Ukrainas valdība atsakās no mēģinājumiem tuvināties ES un pievienojas Eirāzijas Savienībai, vai arī Krievijas valdība atsakās no savām ambīcijām. Tā ir ļoti principiāla konfrontācija bez viegla risinājuma. Es domāju, ka pēdējā iespēja ir daudz mazāk reāla nekā pirmā.
Taču mums jāatceras - ja Ukraina piekāpsies spiedienam un nonāks atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā, palielināsies Krievijas spiediens arī uz Moldovu, Gruziju, Azerbaidžānu un dažām joprojām «ietiepīgām» Centrālāzijas valstīm, piemēram, Uzbekistānu un Turkmenistānu, izdarīt izvēles, kas atbilst Maskavas interesēm.
Paturot to prātā, ir jāpaskaidro, ko ES tiešām vēlas un ko tā ir gatava darīt. Ja ES vēlas, lai Ukraina virzās uz priekšu ar likuma varas un tirgus ekonomikas reformām un nepiekāpjas Krievijas militārajam un citam spiedienam, ir steidzami nepieciešama apņēmīga rīcība. Tai savukārt ir nepieciešams vienprātīgs 28 valstu atbalsts.
Kāda ir Ukrainas ekonomiskā situācija? Krievijas agresija liek tērēt miljonus frontes vajadzībām un palielināt aizsardzības spējas. Simtiem tūkstošu cilvēku ikdienā vairs nestrādā un nedod pienesumu ne Ukrainas ekonomikai, ne savai labklājībai, jo viņi ir vai nu valsts iekšienē pārvietotas personas, vai ir iesaukti militārajā dienestā. Starptautiskās investīcijas Ukrainā ir dramatiski samazinājušās nedrošības un karadarbības bažu dēļ. Tirdzniecības apjomi ar citām valstīm nozīmīgi kritušies. Humānās palīdzības programmas un atbalsts iekšēji pārvietotajām personām prasa nozīmīgus tēriņus valsts budžetā.
Valsts atbalsts saviem pilsoņiem ir samazinājies, komunālo pakalpojumu rēķini pieaug, grivnas vērtība krīt. Tas iepriecina prokrievisko opozīciju. Maskava lolo cerības, ka ekonomiskās problēmas un nabadzība piespiedīs Ukrainu mainīt politiku Krievijai vēlamā virzienā pat bez jaunas militārās ofensīvas.
Kas ES un ASV būtu jādara, lai palīdzētu Ukrainai neatteikties no virzības uz likuma varas valsti un tirgus ekonomiku? Vispirms nepieciešama ātra finansiālā palīdzība. Nesenajā ES Austrumu partnerības samitā Rīgā tika paziņots par 1,8 miljardu eiro aizdevumu kā par kaut ko īpašu. Tas nav pietiekami. Ukrainas premjerministrs ir teicis, ka pašlaik Ukrainai nepieciešami vismaz 25 miljardi eiro. Ukraina ir sākusi lielu privatizācijas programmu, un Rietumu firmām tajā noteikti jāpiedalās, īpaši - enerģētikas sektorā.
Jāļauj Ukrainas pilsoņiem bez vīzām ieceļot ES. Tas rādītu, ka ES uzticas viņiem, sniegtu emocionālo atbalstu. Diemžēl Ukraina to nesaņēma Rīgas samita laikā.
ES ir skaidri jāpaziņo Ukrainai, ka ikviena Eiropas valsts, kas izpilda nepieciešamos kritērijus, var iesniegt lūgumu uzņemt to ES. Pirms gada ES parakstīja ar Ukrainu asociācijas līgumu. Toreiz tika plānots, ka ES valstis būs to ratificējušas līdz Rīgas samitam, taču tā nenotika. Astoņas valstis to nav izdarījušas.
Ja ES politika kaimiņvalstī Ukrainā būs nesekmīga, nav vērts cerēt, ka tā būs sekmīga tālākos reģionos.