Pēc EK paustā, pārmērīgs nitrātu daudzums ūdenī kaitē cilvēka veselībai un ekosistēmām, jo tas izraisa skābekļa daudzuma samazināšanos un eitrofikāciju. Valsts iestāžu un lauksaimnieku sekmīgie centieni uzlabot ūdeņu tīrību ir nākuši par labu gan apgādei ar dzeramo ūdeni un biodaudzveidībai, gan tādām no ūdeņiem atkarīgām nozarēm kā zivsaimniecība un tūrisms. Tomēr daudzviet ES pārmērīga mēslošana joprojām ir aktuāla problēma.
ES nitrātu koncentrācija gan virszemes, gan pazemes ūdeņos salīdzinājumā ar situāciju pirms Nitrātu direktīvas pieņemšanas 1991.gadā ir samazinājusies.
Tomēr jaunais ziņojums atklāj, ka pēdējo desmit gadu laikā ir panākts vien niecīgs progress un lauksaimniecības radītais piesārņojums ar barības vielām daudzām dalībvalstīm joprojām sagādā pamatīgas raizes.
Analizējot situāciju visās dalībvalstīs kopā 2016. līdz 2019.gada griezumā, secināts, ka dzeramajam ūdenim noteiktā nitrātu koncentrācijas robežvērtība joprojām ir pārsniegta 14,1% pazemes ūdeņu. Saskaņā ar ziņojuma secinājumiem pie ES ūdeņiem, kuros konstatēta eitrofikācija, pieder 81% jūras ūdeņu, 31% piekrastes ūdeņu, 36% upju un 32% ezeru.
Paredzēts, ka EK rīkosies, lai uzlabotu atbilstību Nitrātu direktīvai, jo tikai tā būs iespējams sasniegt Eiropas zaļā kursa mērķi līdz 2030.gadam barības vielu zudumus samazināt vismaz par 50%. Tam vairumā dalībvalstu vajadzīgi stingrāki pasākumi valsts un reģionu līmenī.
EK akcentēja, ka valstu rīcības programmu kvalitāte kopumā ir uzlabojusies, taču daudzos gadījumos ieviestie pasākumi nav pietiekami iedarbīgi, lai cīnītos pret piesārņojumu teritorijās, kurās lauksaimniecības radītā noslodze ir pieaugusi. Valstu līmenī lielāka vērība jāpievērš arī klimata pārmaiņu ietekmei ar nitrātiem saistītā piesārņojuma novēršanā.
Grūtāk cīnīties pret lauksaimniecības radīto piesārņojumu ar barības vielām ir Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Latvijā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Somijā, Spānijā, Ungārijā un Vācijā. Taču "karstie punkti", kuros piesārņojums steidzami jāsamazina, ir arī Bulgārijā, Igaunijā, Itālijā, Francijā, Kiprā, Portugālē un Rumānijā.
Lai gan slāpeklis savvaļas augiem un kultūraugiem ir vitāli svarīga barības viela, augsta slāpekļa koncentrācija ūdenī kaitē cilvēkiem un dabai. Nitrāti no kūtsmēsliem un minerālmēsliem gadu desmitiem Eiropā ir bijuši galvenais ūdens piesārņojuma avots. Aptuveni puse slāpekļa no Eiropā izmantotajiem minerālmēsliem un kūtsmēsliem nonāk apkārtējā vidē. Ekonomiskā ziņā tas nozīmē, ka lauksaimnieki katru gadu zaudē potenciālos ienākumus aptuveni 13 līdz 65 miljardu eiro apmērā.
Nitrāti apdraud cilvēka veselību, jo īpaši tāpēc, ka piesārņo dzeramo ūdeni. Tiem ir arī jūtama ekonomiskā ietekme, jo dzeramo ūdeni nākas attīrīt un tādām nozarēm kā zivsaimniecība un tūrisms - sadzīvot ar piesārņotajiem ūdeņiem. Tiek lēsts, ka visu reaktīvā slāpekļa zudumu kopējās vidiskās izmaksas Eiropā ir 70 līdz 320 miljardi eiro gadā, un tas ievērojami pārsniedz izmaksas, ko radītu piesārņojuma samazināšana tā izcelsmes vietā.
Tādās svarīgās Eiropas zaļā kursa iniciatīvās kā stratēģija No lauka līdz galdam un Biodaudzveidības stratēģija ir noteikts mērķrādītājs, kas paredz barības vielu zudumus līdz 2030.gadam samazināt uz pusi. Tas būtu jāpanāk, pilnībā īstenojot un izpildot relevantos tiesību aktus vides un klimata jomā.
Šajā ziņā liela nozīme ir Nitrātu direktīvai. EK uzsvēra, ka tā ir svarīgs instruments, kas palīdz vēlākais līdz 2027.gadam sasniegt Ūdens pamatdirektīvas mērķi - visu ūdensobjektu labu ķīmisko un ekoloģisko stāvokli. Direktīvā noteikti vairāki pasākumi, kas dalībvalstīm jāīsteno šajā nolūkā.
Samazināt piesārņojumu ar barības vielām palīdzēs arī Nulles piesārņojuma rīcības plāns, kura mērķis ir līdz 2050.gadam samazināt gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu līdz līmenim, kas vairs netiek uzskatīts par veselībai un dabiskajām ekosistēmām kaitīgu.