Nozīmīgā gadadiena ir lieliska iespēja iepūst jaunu dzīvību «Eiropas dzinējā», kā nereti dēvē Francijas un Vācijas attiecības, kas pašlaik nefunkcionē tik labi, kā ierasts, jo pērn ievēlētajam Francijas sociālistu prezidentam Fransuā Olandam un Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ir atšķirīga vīzija, kā vajadzētu attīstīties ekonomiskās krīzes māktajai Eiropai.
Sapņoja par spēcīgu Eiropu
Vēsturisko vienošanos 1963. gada 22. janvārī Elizejas pilī Parīzē parakstīja Francijas prezidents ģenerālis Šarls de Golls un Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers. «Mana sirds līksmo, bet dvēsele ir pateicīga,» pēc līguma parakstīšanas emocionāli paziņoja S. de Golls. Tam sekoja valstu vadītāju abpusējs skūpsts uz vaiga un apskaušanās. «Man nav ko piebilst,» bija vienīgie vārdi, ko spēja izteikt dziļi aizkustinātais K. Adenauers.
Elizejas līgumā, kurā ir 19 punktu, nav ierakstīti konkrēti mērķi, taču tam pievienotajā deklarācijā abi toreizējie līderi izvirzīja sev par politisku mērķi samierināt vēsturiski nemitīgos konfliktos iesaistītās tautas. Astoņpadsmit gadu pēc Otrā pasaule kara Francija un Vācija apņēmās veidot ciešu sadarbību ārlietās, aizsardzībā, izglītībā un jaunatnes politikā. Lai tie nebūtu tikai skaisti plāni uz papīra, Francija un Rietumvācija nolēma rīkot regulāras abu valstu un valdību vadītāju, ministru un augstāko amatpersonu tikšanās, raksta Deutsche Welle.
Tomēr abu izcilo valstsvīru lielākais sapnis bija izveidot spēcīgu Eiropu (toreiz ar to vēl domāja Rietumeiropu), kas uz pasaules politiskās skatuves spētu darboties neatkarīgi no ASV, kurām pateicoties pēc Otrā pasaules kara sagrautais kontinents samērā īsā laikā spēja atgūties. Pēdējos gadu desmitos tieši Vācijas un Francijas tandēms ir veicinājis ciešāku Eiropas integrāciju. Ne velti Š. de Golls savulaik Eiropu aprakstīja kā «karieti un zirgus, kur Vācija ir zirgs, bet Francija - kučieris».
Kā ilggadēja laulība
Arī Elizejas līguma parakstīšanas 50. gadadienas svinības Berlīnē tika organizētas tā, lai demonstrētu abu valstu ciešo draudzību. Vācijas galvaspilsētā otrdien ieradās vairāk nekā 500 Francijas likumdevēju, lai ar saviem vācu kolēģiem aizvadītu kopīgu sanāksmi Vācijas parlamenta ēkā Reihstāgā. Vienkopus pulcējās arī Vācijas un Francijas valdību ministri.
Francijas prezidents F. Olands un Vācijas kanclere A. Merkele, kuriem pirmdienas vakarā notika saruna aiz slēgtām durvīm, apmeklēja Francijas vēstniecību, kur viņi tikās ar franču un vācu kultūras darbiniekiem.
Viens no ievērojamākajiem pieņemšanas viesiem, vācu kino dzīvā leģenda Vims Venderss, atsauca atmiņā savu saikni ar Franciju. «Esmu šīs draudzības bērns, neskatoties uz to, ka tā bija daudz aizraujošāka, kad es biju jauns,» 67 gadus vecais režisors, kurš savulaik studēja Parīzē, sacīja britu raidsabiedrībai BBC. «Šodien [abu valstu attiecībās] ir noteiktas domstarpības, bet tas nav pārsteigums pēc 50 gadu ilgas laulības.»
Arī A. Merkele sacīja, ka viņa jūt «ļoti lielu tuvību» ar Franciju. «Kad mēs esam sanākuši kopā, gandrīz vienmēr ir radušies jauni labi risinājumi,» sacīja Vācijas kanclere.
Katram savas raizes
Tomēr kopš F. Olanda stāšanās amatā pērn maijā abas valstis vairs nav tik vienotas. Francijas un Vācijas līderu domstarpību pamatā ir diametrāli pretējais viedoklis par to, kā vajadzētu risināt eirozonas parādu krīzi.
Konservatīvā A. Merkele uzstāj uz striktas fiskālās disciplīnas ievērošanu, bet sociālists F. Olands noraida viņas propagandēto taupības politiku un aicina palielināt izdevumus, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi. Francijas prezidents arī bez īpaša entuziasma raugās uz Vācijas kancleres ierosinājumu centralizētāk un ciešāk uzraudzīt Eiropas Savienības dalībvalstu budžetus.
Analītiķi neprognozē, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties, jo abi līderi ir pārņemti ar problēmām savās valstīs. A. Merkelei pašreizējā prioritāte ir septembrī gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, kur viņas partijai paredz sīvu cīņu par uzvaru. Savukārt F. Olandam ir jārisina Francijas ekonomiskās problēmas, bet franču karaspēks var iestigt ilgstošā karadarbībā Mali.