"Referenduma kampaņu ir jāvada Britānijā, nevis Gibraltārā," raidorganizācijā RNE paziņoja Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs.
Spānijas valdība tomēr neplāno oficiālu diplomātisku protestu, viņš piebilda.
"Spānija vienmēr ir uzskatījusi, ka Gibraltārs ietilpst tās teritorijā," paziņoja Rahojs. "Tas nemainīsies pēc referenduma, neskatoties uz to, vai vairākums būs par Brexit, vai nebūs," piebilda premjerministrs.
Rahojs iepriekš izteicies, ka Lielbritānijas izstāšanās no bloka būs "katastrofa" britiem un visiem pārējiem eiropiešiem.
Spānijas oficiālā ziņu aģentūra "Efe" vēstīja, ka Londona informējusi Spānijas valdību par Kamerona vizīti kā kampaņas par Lielbritānijas palikšanu ES sastāvdaļu.
2015.gadā šajā teritorijā dzīvoja 23 000 balsstiesīgu britu vēlētāju.
Spānijas mediji vēsta, ka tā ir pirmā britu premjerministra vizīte Gibraltārā kopš 1968.gada.
Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuels Garsija-Margaljo ierosinājis, ka Lielbritānijas izstāšanās gadījumā Londona un Madride varētu īstenot dalītu suverenitāti pār Gibraltāru, nodrošinot šīs teritorijas iedzīvotājiem piekļuvi ES tirgum.
Tomēr Londona norādījusi, ka tā neatteiksies no suverenitātes pār Gibraltāru pret šīs teritorijas iedzīvotāju gribu.
Gibraltārs, kura teritorija ir tikai 6,8 kvadrātkilometri un kur mitinās 30 000 iedzīvotāju, bijis pastāvīgs spriedzes avots Londonas un Madrides attiecībās kopš 1704.gada, kad stratēģiski svarīgo teritoriju pie ieejas Vidusjūrā sagrāba britu spēki.
1713.gadā saskaņā ar Utrehtas līgumu Spānija oficiāli nodeva Gibraltāru Lielbritānijas valdījumā, taču pastāvīgi uzstājusi, ka šai teritorijai jāatgriežas Madrides suverenitātē.
2002.gadā Gibraltāra iedzīvotāji ar 98,5% balsu vairākumu noraidīja Londonas un Madrides priekšlikumu par dalītās suverenitātes noteikšanu pār šo teritoriju.
Jau iepriekš, apmeklējot Klinti, Lielbritānijas ārlietu ministrs Filips Hamonds brīdināja, ka gadījumā, ja Apvienotā Karaliste izstāsies no ES, Londonas iespējas aizstāvēt Gibraltāru tiks "nopietni iedragātas".
Spānija jau 1969.gadā slēdza Gibraltāra robežu un pilnībā to atkal atvēra tikai 1985.gadā, gadu pirms pievienošanās toreizējai ES priekštecei - Eiropas Ekonomiskajai kopienai.
Tolaik Gibraltāra iedzīvotājiem, lai apmeklētu kontinentu, bija jāizmanto gaisa vai jūras transports, parasti ceļojot caur Lielbritāniju vai Maroku.