Intervija šoreiz ir savādāka arī vides dēļ. Pirmkārt, nebraucam uz Stradiņa slimnīcu, bet gan Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centru. Gatis ir devis norādi doties uz operāciju bloku, bet iekšā netiekam - nepieciešams kods, kas ir pilnībā saprotams, jo kurš katrs pa operāciju zālēm staigāt nevar. Savukārt pirms došanās telpās jāuzvelk bahilas, halāts un speciāla cepurīte. Nav pats ērtākais tērps, bet noteikumi ir noteikumi. Pirms ejam uz Gata kabinetu, sanāk arī ielūkoties pāris operāciju zālēs. Turklāt tās nav tukšas, divās no tām, kuras izdodas redzēt, arī notiek reālas operācijas. Tas Gatim patīk vislabāk - būt notikumu epicentrā, savā ziņā «foršākajā vietā slimnīcā», kur notiek interesantākās lietas.
Savas priekšrocības
Brīdī, kad apsēžamies, lai uzsāktu sarunu, telpā ienāk Gata kolēģe un lūdz sataisīt kādu no medicīniskajiem instrumentiem - tur nepieciešams spēks. Gatis uzreiz atzīmē, ka tā viņam ir priekšrocība. Būdams vīrietis, viņš var izdarīt lietas, kas citām māsām padodas grūtāk. Kaut vai kaut ko ātri sataisīt, ja ir salūzis, un nav jātērē laiks, lai pieaicinātu tehniķus. Protams, tas nenozīmē, ka viņš to vien dara, kā labo aprīkojumu, bet dažreiz izlīdzēt var, ja ir tehniskā domāšana.
Par to, kā Gati uzrunāt - māsa, brālis vai medbrālis -, kā dažkārt sabiedrībā izskan, pašam vīrietim nav nekādu šaubu - par māsu. Tāds ir profesijas termins, un tam nevajadzētu radīt neveiklas situācijas. Pie tā vienkārši ir pierasts, un vairs nešķiet nekas īpašs. Citādāk bijis laikā, kad Gatis vēl mācījies. Dažiem kursabiedriem bijušas grūtības ar sevi iepazīstināt kā māsu. Nespēja pārkāpt pāri tam vārdam. Gatis gan nevar pastāstīt, cik kopumā slimnīcā šajā profesijā ir vīriešu, jo personīgi viņus nepazīst, bet tādi ir. Savukārt par situāciju, ka krietni vairāk šajā jomā strādā sieviešu, Gatis saka - varbūt tas ir no seniem laikiem, kad tikai sievietes varēja būt žēlsirdīgas. Tie joprojām ir stereotipi.
Vēlāk sarunas gaitā māsa ik pa laikam iestarpina kādu faktu, kas ir viņa priekšrocība. Savā ziņā vieglāk ir veidot kontaktu ar ārstiem - vīriešiem. Tāpat viņš ievērojis, ka pret viņu ir liels respekts, - citi nemaz tā neuzdrošināsies uzkliegt, ka viņš neko nemāk vai nezina. Gatis smej - iespējams, baidās.
No cita skatupunkta
Nav jau arī pamata pārmest kompetences trūkumu - zināšanas Gatim ir lielas, turklāt, strādājot operāciju blokā, cilvēka ķermenis iepazīts no cita skatupunkta. Atceroties operācijas, kurās viņš kā māsa asistējis, grūti nosaukt, kas vēl nav redzēts. Beigās tomēr secinām - smadzenes un sirds. Bet nevarētu arī teikt, ka nav redzēts, - ir, tikai pats nav piedalījies operācijā.
Medicīnā Gatis nokļuvis gandrīz netīšām. Viņa mamma strādājusi māsas profesijā, un pēc vidusskolas būtībā nolemts sekot labai skolas reklāmai. Tagad toreizējo lēmumu viņš nenožēlo ne kripatiņu - tā ir viņa vieta, piepildījums. Un strādāt sanācis jau vairāk nekā desmit gadu, no kuriem te, Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrā, trīs mēnešus - kopš septembra. Lai gan darba vietu bijis daudz, viens nav mainījies - Gatis vienmēr strādājis operāciju zālē. Tā bijusi viņa apzināta izvēle. Saistījusi palīdzība, kas nav tik redzama, nav tik tieša. Arī ar pacientu kontakts sanāk reti, bet tiešākas saites jāveido ar pārējo medicīnas personālu - tad nenoliedzami ir vieglāk strādāt komandā. Procesam jāvirzās kā savstarpēji saskaņotiem zobratiņiem. Gatis arī atzīst, ka viņš nav tik komunikabls, lai spētu pacientu atbalstīt psiholoģiski.
Tagad gan viņam ir jauns izaicinājums - amats vecākā māsa. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņam ir savs kabinets. Tomēr tas nenozīmē, ka nu darbs ir tikai ar dokumentāciju un procesu organizēšanu, Gatis joprojām ņem arī dežūras, lai varētu pats atgriezties operāciju zālē. Nevēlas zaudēt iemaņas un tikai ar dokumentiem strādāt nespētu. Operācijas laikā viens no viņa galvenajiem pienākumiem ir rūpēties par sterilitāti zālē un pasniegt vajadzīgos instrumentus īstajā brīdī. Tas nozīmē, ka Gatim ļoti labi jāpārzina operācijas gaita, lai spētu rīkoties jau pats, bez uzaicinājuma. To gan skolā nemāca, bet šādas zināšanas uzkrājas ar pieredzi. Turklāt nav tā kā filmās, ka asinis šķīst uz visām pusēm - operācijas pat savā ziņā ir mierīgas, visiem koncentrējoties uz savu darbu. Ilgākā operācija, kurā Gatis asistējis, ilgusi aptuveni 10 stundas. Toreiz jau braucis mājās, bet saņēmis zvanu, ka jāatgriežas un jāturpina. Vidēji gan tās ir trīs, četras stundas. Pēdējā operācija, kurā Gatis piedalījies, bija saistīta ar aklo zarnu.
No vienas puses varētu šķist, ka bez kontakta ar pacientiem darbs ir vienmuļāks, taču tam ir arī priekšrocības - neveidojas tā emocionālā saikne, kas neļauj darbu atstāt darbā. Gatim mājās par darbu nav jādomā.
Savukārt par to, kā sabiedrība vērtē māsas profesiju, Gatim ir grūti spriest. Viņš pieļauj, ka novērtētu tad, ja māsu nebūtu. Bet kamēr viņas ir savā vietā un dara savu darbu, viss ir pašsaprotami.
Gata mērķis tagad ir apliecināt sevi jaunajā amatā, jo šī ir joma, kuru pamest viņš negribētu. Kādreiz daži draugi noniecinājuši viņa izvēli, bet tas Gati nav ietekmējis. Arī atalgojums nebūs iemesls, lai profesiju pamestu. Bet iedvesmai citiem aicina savu darbu mīlēt.