Aizvadīti pirmie Pasaules kausa posmi pēc gadu mijas, bet tu joprojām atrodies Siguldā. Kāpēc tā?
Mājās ir forši. (Smejas.) Nebija atbilstošas fiziskās gatavības Pasaules kausam. Jā, varbūt varētu, tomēr kopā nonācām pie secinājuma, ka vēl īsti nav jēgas tur doties. Nezinu, kā tālāk viss izvērtīsies, bet tagad man ir iespēja pabraukt pa Siguldu, turklāt varbūt arī varēšu šeit startēt Pasaules kausā -– varu piebraukt trasi. Tomēr galvenais iemesls bija fiziskā gatavība.
Jaunumus izlases treneris Sandis Prūsis pavēstīja pēc Ziemassvētkiem. Tu jau biji tam gatavs?
Īstenībā biju gatavs abiem variantiem – biju gatavs braukt un biju gatavs palikt. Tomēr, patiesību sakot, vairāk esmu priecīgs, ka šobrīd esmu šeit, – varu pastrādāt fiziski, patrenēties un, kā jau teicu, pabraukt pa trasi.
Kāds bija trenera skaidrojums?
Mums bija kontroltesti un tajos arī pēc Eiropas kausiem īsti labi nejutos. Pirmām kārtām neveiksmīgās muguras traumas dēļ man izkrita vasaras fiziskā bāze, tāpēc nācās saraut un bija liela slodze. Līdz ar to uz kontroltestiem biju saguris, baterijas bija nosēdušās, neizdevās nostartēt pietiekami labi.
Eiropas kauss pagājušā gada beigās tev izvērtās raibs – gan solīdi rezultāti, gan kritiens.
(Nopūšas.) Īstenībā tajā līmenī ir smagi. Pirmkārt, starts nebija tik labs, kā ierasts. Tāpat, kaut arī parasti cenšos nešķirot sacensību nozīmi pēc ranga, bija baigi grūti noskaņoties un saņemties. Biju jau pieradis pie nopietnākām sacensībām – līdz tam pēdējās man tomēr bija olimpiskās spēles. Tomēr centos noskaņoties. Tāpat varu teikt, ka biju pat priecīgs par kritienu. Pats pieļāvu muļķīgu kļūdu, gribējās, kā labāk, bet sanāca, kā sanāca – ieguvu iespēju aplieties ar aukstu ūdeni. Bija daudz kļūdu, pretinieki stipri, un tā viss salasījās.
Sen nebiji kritis.
Jā, laikam sešus gadus. Atceros, ka pirms Soču olimpiskajām spēlēm bija kritiens tajā pašā Vinterbergas trasē.
Kāda bija sajūta, atgriežoties trasē pēc pusotra gada pārtraukuma?
Protams, ļoti patīkami, tomēr, kā jau teicu, līmenis Eiropas kausā bija pavisam cits. Pats patīkamākais bija vispār atgriezties trasē – kaut vai pabraukt tepat Siguldā un trenēties kopā ar džekiem. Eiropas kausa komandā bija daudzi jaunie džeki, nebija ierastais ritms, ierastie treneri, bet kaut kas pavisam jauns – ieguvu svaigumu un citu skatu.
Eiropas kausā strādāji ar treneri Jāni Skrastiņu.
Jā, tas bija interesanti, jo bija pierasts, ka visu laiku trenē Sandis. Divu vienādu treneru nav, varēju salīdzināt, kā katrs stāsta par trasi, – nianses atšķiras. Arī šis man bija ieguvums, klausījos viņā un ķēru to, kā viņš redz, kā vajadzētu braukt.
Izklausās, ka rokas tev nav nolaidušās.
Šo vispār man daudzi prasa. (Pasmejas.) Nē, noteikti nē. Viss ir kārtībā. Vienīgi tas neveiksmīgais brauciens ar riteni vasarā, kas atstāja robu fiziskā ziņā.
Fiziskajā robs, bet kā ar braukšanu?
Arī sākumā negāja viegli, bet pēc pabraukšanas pa vairākām trasēm apradu ar ātrumu. Arī Siguldā tagad ir pavisam cita braukšana nekā pirms sezonas, jau esmu ieguvis trases sajūtu, un viss sanāk labāk. Tomēr, protams, muļķīgas kļūdas gadās. Tas piederas pie lietas.
Tuvojas brīdis, kad saņemsi olimpisko zelta medaļu. Kā šobrīd jūties, kā tev šķiet, kādas būs sajūtas, kad kaklā tiks kārta godalga?
Šobrīd nekas nav mainījies, bet, jā, pieļauju, ka ceremonijas laikā uzkāps emocijas. Kopumā man tas neko baigi nemaina – vien būs cita cēlmetāla krāsa, kuru uzreiz pēc ceremonijas nolikšu malā. Ceru, ka nesāksies visādas fotosesijas un papildu darba uzdevumi. (Smaida.) Ikdienā nedomāju par to, ka februārī dos zelta medaļu. Protams, gribētu arī pats startēt Eiropas čempionātā Siguldā, bet ne man par to lemt, tas ir trenera ziņā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Īkšķis