Sporta aprindās jūs identificē kā vienotu komandu, paši veidojat vizuāli līdzīgu tēlu. Vai jums nav vēlmes izcelt katram savu individualitāti?
Daniels. To varam izbaudīt, esot uz moča. Mēs darām ko kopīgu, bet īstenībā – katrs kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Mums ekipāžā ir savas funkcijas un uzdevumi. Ārpus tā skolas vai ikdienas dzīvē mūsu domu gājiens ir ļoti līdzīgs. Tas ir likumsakarīgi, jo esam izauguši līdzās. Necenšamies apzināti viens otru kopēt.
Bruno. Ir bijušas situācijas, kad pat mēģinām apzināti darīt atšķirīgi, taču idejas un domas beigās tāpat izrādās gandrīz vienādas. Arī intereses par 99 procentiem mums praktiski ir vienādas, varbūt tikai sīkās niansēs atšķiras. Ja kaut ko darām, tad parasti darām kopā.
Daniels. Citreiz ir doma – varbūt pamainīt kaut vai frizūru, lai tā līdzība nebūtu tik izteikta, taču, no otras puses, tas mūs izceļ uz citu fona. Arī sportā. Ja jau esam vienā ekipāžā, esam izvēlējušies kopīgu ceļu, tad varbūt tā lai arī paliek. Galu galā tas mūs padara interesantākus.
Tas darbojas kā sava veida zīmols?
Bruno. Jā, esam ievērojuši, ka cilvēkiem tas patīk, viņiem tas šķiet interesanti, un šādā veidā arī kaut kādā mērā pieaug mūsu atpazīstamība.
Iespējams, tas veidojies no filmām un seriāliem, kuros ar dvīņiem parasti saistās dažādi pārpratumi un jautras epizodes. Tie ir stereotipi vai realitāte?
Daniels. Vismaz mums nešķiet, ka ikdienā tas ir izteikti bieži. Necenšamies arī paši to nekādi izmantot. Skolā nereti ir teikuši, ka mēs jau viens otra vietā varētu iet rakstīt kontroldarbus. Tikai vienu reizi esmu Bruno vietā to izdarījis. Epizodes piedzīvotas dažādas, taču nekā ārkārtēja, kas tūdaļ nāktu atmiņā. Ja kāds mūs sajauc, parasti uzreiz sakām, ka domāts otrs brālis. Vai arī, ja kāds mani sauc par Bruno, samierinos un uz to brīdi varu arī kļūt par Bruno. (Smejas.)
Kurā kontroldarbā tad vajadzēja tevi piesegt?
Bruno. Neatceros, kādēļ tā sanāca. Šķiet, nebiju vielas apgūšanas laikā skolā. Daniels iepriekš bija šo kontroldarbu uzrakstījis uz seši, bet es vielu vispār neizpratu. Teicu, lai aiziet un uzraksta manā vietā.
Jāsāk mūsu sarunu cenzēt – varbūt šo pat nevar rakstīt!
Abi. To var, tas jau bija sen.
Nākas arī citās reizēs brāli piesegt?
Daniels. Ja kāds nav kaut ko izdarījis vai, tieši otrādi, kaut ko ir sadarījis un izdomājis attaisnojumu, mēģinām viens otru piesegt. Esam taču brāļi, turklāt mums tas ir viegli, jo saprotamies pat ar nelielu galvas mājienu vai citiem sīkumiem. Tā arī spējam noteikt, kas otram nepieciešams, ko un kā pateikt.
Bruno. To ļoti izjūtam arī sarunās ar citiem cilvēkiem, kuriem dažkārt ilgi un gari jāskaidro, ko domāju, bet Daniels to sapratis jau no trim vārdiem.
Spēcīga savstarpējā saikne droši vien palīdz arī uz moča?
Daniels. Noteikti. Tas ir mūsu plusiņš, ka viens otru ļoti labi jūtam. Mums pat nevajag runāt. Ja trasē grasos kādu apdzīt, man tas Bruno nemaz nav jāsaka. Viņš jau ir sajutis, ko es darīšu nākamajā līkumā vai lēcienā. Zinu, ka motokrosā citiem daudz grūtāk sekmējas sastrādāties. Īpaši jau tad, ja ekipāžā katrs ir no savas valsts.
Kādu lomu šī saikne spēlē, ja sanāk strīdi vai domstarpības? Sportā ir piemēri, kad brāļiem ir sarežģīti atrasties vienā komandā!
Bruno. Es neteiktu, ka mēs daudz strīdētos. Varbūt vienīgi treniņos dažkārt nevaram kaut ko sadalīt, ja man šķiet, ka jābrauc ātrāk vai citā trajektorijā, bet Daniels uzskata pretēji. Tad varam pastrīdēties, bet tie būtībā mums ir vienīgie strīdi. Sacensībās un braucienu laikā tādu nav bijis. Tikai kāds asāks uzsauciens uz adrenalīna fona.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!