Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Sapnis kļūt neatkarīgai

Sapņos viņa staigā, bet reālajā dzīvē to nedara jau septiņus gadus. Divdesmitgadīgā Sanija Smildziņa pēc sporta sacensībās gūtas traumas ir piesaistīta ratiņkrēslam, bet tas nav liedzis kļūt par Norvēģijas čempioni paraolimpisko spēļu programmā iekļautajā ratiņregbijā. Atvest šo sporta veidu uz Latviju viņai vēl nav izdevies, bet tas joprojām ir starp nākotnes mērķiem. Vispirms gan jāiegūst autovadītāja apliecība un jākļūst neatkarīgai.

Riska piegarša

Maija sestdienas rīts. Daugmales bērnu un jauniešu centrā notiek kārtējās sacensības. Viena no Latvijas talantīgākajām vingrotājām uz batuta Sanija Smildziņa šodien pirmoreiz veiks savu jauno desmit elementu programmu. Tā izstrādāta sarežģīta, bet ir arī, kur tiekties – veiksmīgas realizācijas gadījumā tiks iegūta sporta meistara kandidāta klase. Vingrojums sākas ar dubulto salto, tomēr 13 gadu vecajai septītās klases skolniecei neizdodas laba piezemēšanās, un viņa nokļūst pārāk tuvu batuta malā esošajām atsperēm. Seko salto atmuguriski un nu sportiste jau stāv atsperu zonā. Trešais elements ir vēl viens dubultais salto. Lēciens vairs nav pietiekami augsts, sanāk vien pusotrs apgrieziens, un Sanija krīt tieši uz galvas. Treneris paspēj apakšā pamest drošības matraci, kas, visticamāk, izglābj viņas dzīvību, bet nepaglābj no mugurkaula lūzuma. Samaņu meitene nezaudē. Viņai liekas, ka rokas un kājas peld – kā taustekļi. Tomēr pēc tam, kad treneri uzkāpuši uz batuta, nākas atzīt, ka viņa nespēj piecelties.

"Sportā esmu kopš pašas bērnības. Sākumā vecmāmiņa mani aizveda uz mākslas vingrošanu. Pēc tam nodarbojos ar hiphopa dejām, peldēšanu, un tad nāca batuta lēkšana," Sanija stāsta. Parasti cilvēki pārjautājot, vai tas tiešām ir īsts sporta veids, jo lēcieni uz batuta mūsu valstī nav populāri. Meitene tur nokļuva, aizejot uz treniņu līdzi klasesbiedrenei. "Viņa pēc tam uz kādu laiku to pameta, bet man iepatikās un paliku." Sanija spriež, ka katrā sporta veidā ir savi riski un sports bez traumām nebūtu sports, bet neuzskata, ka lēkšana uz batuta, neskatoties uz iespaidīgajiem augstumiem un acīm tīkamajiem vingrojumiem, ir bīstamāka par daudziem citiem sporta veidiem. Tiesa, pastiprināts risks ir mazākiem bērniem, jo viņi neapzinās, kas var notikt, no kura stūra var uzglūnēt briesmas, ja nepareizi palecies vai nokrīti. "Pirms šīs traumas divreiz kritu uz galvas – vienreiz ievēru to starp atsperēm un batuta malu, tiekot cauri sveikā, bet otrajā reizē, kad arī piezemējos uz galvas, sastiepu kaklu – iespējams, to var uzskatīt par zīmi pirms lielās traumas."

Tomēr jauniete vairākkārt uzsver, ka viņai šis sporta veids ļoti paticis, un stāsta, ka labprāt ar to būtu nodarbojusies vismaz līdz vidusskolas beigām un, kas zina, varbūt izdotos vēl ilgāk. Tomēr pragmatiski spriež, ka trijstūrī – darbs, mācības un sportošana – apvienot iespējams maksimums divas nodarbes. 

Sportiskākais sporta veids

"Pēc slimnīcas nokļuvu Vaivaru rehabilitācijas centrā, bet pēc tam toreizējās draudzenes vecāki bija atraduši labdarības organizāciju, kas veda bērnus ārstēties uz Krieviju. Tur nogādāta tiku ļoti drīz, bet, tagad atskatoties, redzu, ka tas nebija labākais lēmums. Viņiem īsti nebija pieredzes ar tādu traumu, kāda ir manējā," secina Sanija. Pēc liktenīgā kritiena viņa mammai teikusi, ka izveseļosies un noteikti ies atpakaļ uz batuta lēkšanu, tomēr lēnā garā nākusi atklāsme, ka, visticamāk, tas tomēr nenotiks. Meitene tobrīd gāja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kas vien parāda viņas gudro galvu. Vasara pirms astotās klases pavadīta, pielāgojoties jaunajai dzīvei, un skola bijusi ļoti pretimnākoša, ļaujot nākamo mācību gadu aizvadīt tālmācībā, tomēr uz devīto klasi viņa jau pievienojusies Rīgas 66. speciālajai vidusskolai, kurā daudzi audzēkņi ir ar kustību traucējumiem. 

Tieši jaunajā skolā parādījās iespējas atgriezties sportā. Vispirms spēlēta boče, kas ir radnieciska boulingam un petankam un pieejama gandrīz ikvienam ar kustību traucējumiem. "Kļuvām par Latvijas junioru čempioniem un Čehijā piedalījāmies Eiropas jauniešu spēlēs. Pamēģināju arī daudzus citus sporta veidus, bet, piemēram, ratiņteniss īsti negāja pie sirds, arī peldēšana nepatika. Ergoterapeits piedāvāja aizbraukt uz nometni Norvēģijā, kur bija cilvēki tieši ar muguras traumām. Tur tika sniegta iespēja izmēģināt dažādus sporta veidus un iemīlēju ratiņregbiju."

Sanija ratiņregbiju sauc par vissportiskāko no paraolimpiskajiem sporta veidiem, ko veselības stāvoklis viņai ļauj izmēģināt. Meitene to raksturo kā kontakta sporta veidu, kurā satiekas spēks, ātrums, izveicība, komandas darbs un pat bļaustīšanās uz pretiniekiem. Ratiņregbijs tiek spēlēts basketbola laukumā, komanda sastāv no diviem uzbrucējiem un diviem aizsargiem ar mērķi pārvest bumbu pāri pretinieku laukuma gala līnijai. "Es spēlēju aizsardzībā. Aizsargu ratiem priekšā ir āķi un uzdevums apturēt pretinieku uzbrucējus. Ierasta lieta ir gāšanās riņķī, tad vienkārši atnāk cilvēks no malas, tevi pieceļ un spēle turpinās." Kādu laiku Sanija reizi mēnesī braukusi uz sacensībām Norvēģijā un pat kļuvusi par šīs valsts čempioni. Viņa saka, ka bijusi izdevīga – visi četri spēlētāji kopā drīkst būt astoņus punktus vērti, bet viņa kā sieviete un jaunā spēlētāja nesa -1,5 punktus, kas nozīmē, ka līdz ar to latvietes komandas biedri laukumā varēja būt daudz augstāk kvalificēti. "Kad es vairs nebiju jauniņā, man palika tikai -0,5 punkti. Vairākas reizes tāpat tiku aicināta, bet eksāmenu dēļ man nācās atteikt un ar to arī viss beidzās."

"Es ļoti iedegos par ratiņregbiju. Likās, ka Latvijā varētu atrasties vēl cilvēki, kuriem tas patiktu. Aizsāku sarunas ar Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti, meklēju arī citus ceļus, kā ieviest sporta veidu Latvijā, bet negāja tik viegli, kā man pusaudžu gados likās, ka varētu būt." Sanija stāsta. Viņa ar smaidu atzīst, ka laikam nav pieticis uzņēmības. Turklāt lēnām par prioritāti kļuva vidusskolas pabeigšana un studijas, bet klusa cerība ieviest šo sporta veidu mūsu valstī joprojām ir palikusi.

Skati tikai vienā virzienā

"Pusotrs," Sanija īsi raksturo, cik daudz draugu viņai palicis no tiem, kas bija arī pirms nelaimes. "Uzreiz pēc traumas gūšanas pie manis nāca visi draugi, izņemot labāko bērnības draudzeni. Tomēr lēnām šie nācēji atbira, bet palika tieši bērnības draudzene, kura teica, ka sākumā nav zinājusi, kā ar mani komunicēt. Piekrītu teicienam, ka grūtības parāda, kuri ir tavi īstie draugi. Vai mana dzīve ir tikpat piesātināta kā pirms traumas? Nē, noteikti nē. Es joprojām strādāju pie tā, lai kļūtu neatkarīga." Jauniete stāsta, ka šobrīd Jūrmalā mācās braukt ar mašīnu, kurai ir rokas vadība, kā arī krāj naudu rokas velosipēdam, ko pati var pielikt un noņemt. "Kad būšu sasniegusi neatkarību, teikšu, ka mana dzīve ir pilnvērtīga."

Viņa stāsta, ka nekad viena nedodas uz nezināmām vietām, jo allaž priekšā uzradīsies kāda nepārvarama bedre vai apmale, bet Ķengaragā vienatnē var iziet tikai aptuveni piecu metru rādiusā ap savu māju. «Tālāk nepieciešama palīdzība vai rokas velosipēds." Šis rokas velosipēds jāpieliek pie viņas ratu rāmja, tas piepaceļ uz augšu priekšējos riteņus, un rati kļūst par trīsriteni ar motoriņu. Šobrīd jaunietei mājās ir par 1000 eiro pirkts pakaļdarinājums, bet tam ir ļoti grūts pielikšanas mehānisms, ko viņa pati nespēj pievienot. "Oficiālais maksā 8000 eiro. Tad man nebūtu pie katras apmales jādomā, vai tikšu augšā un lejā. Šobrīd, ja man gribas iziet no mājas, vienmēr mēģinu atrast kompāniju." Līdzīgi Sanija stāsta arī par mašīnas tiesību iegūšanu – mācīties braukt vajag doties uz Jūrmalu, bet, ja nebūtu nepieciešama rokas vadība, varētu braukāt pie savas mājas. "Norvēģijā valsts dod pilnīgi visu, sākot no velosipēdiem un pielāgotām mašīnām, beidzot ar to, ka, ja vēlies slēpot, tev pašam jānopērk slēpes un valsts tās pielāgo – lai pret visiem attieksme būtu vienlīdzīga."

Bet kāda Rīgā ir ikdiena cilvēkam ratiņkrēslā? "Pirms septiņiem gadiem cilvēku ratiņkrēslos uz ielām bija maz. Tolaik, kad izkāpu no trolejbusa, mana draudzene teica, ka visiem galvas pagrieztas uz vienu pusi – mūsējo. Ļoti bieži uz ielas nāk klāt cilvēki un iesaka visādus ārstniecības līdzekļus, dažādas panacejas. Pārsvarā cilvēki vēl tikai labu, vienīgi ne vienmēr tas, ko viņi uzskata par labu, atbilst manai vērtību skalai. Ja es gaidu kādu draugu, allaž jāizliekas, ka esmu aizņemta ar telefonu, jo, ja vienkārši sēžu, cilvēki nāk un prasa, vai nevajag palīdzēt, domā, ka es ubagoju. Tomēr saprotu, ka tas nav domāts ar ļaunu prātu. Ja cilvēkam liekas, ka man vajag palīdzību, nav nekā slikta to pajautāt. Es atkarībā no situācijas arī pateikšu – jā vai nē. Tas ir cilvēcīgi un pareizi, jo reizēm tiešām, lai pārvarētu mūsu apmales, palīdzība ir nepieciešama." Sanija nenoliedz, ka dažreiz arī pašai ir grūti paprasīt palīdzību, jo viņa vēlētos būt patstāvīga. "Tāpēc vēlos iegūt tiesības, kā arī rokas velosipēdu, lai nebūtu jāprasa palīdzība."

Vai Rīga ir piemērota cilvēkiem ratiņkrēslā? "Tirdzniecības centri ir piemēroti – taisna grīda un lifti. Savukārt ārpusē tā ir, kā ir. Jā, lēnām kļūst labāk, bet ļoti lēnām un nebūt ne visur."

Latvieša laimes komplektiņš

"Sapņos es vienmēr staigāju. Vienīgi pēdējā gada laikā reizēm tajos atrodos sēdošā stāvoklī un jūtu, ka neesmu pilnvērtīga. Citreiz sapņos piedalos mākslas vingrošanas sacensībās un man liekas – kas notiks, ja viņi pamanīs, ka esmu ratiņkrēslā. Tad cenšos to noslēpt," ar smaidu stāsta Sanija, tomēr atzīst, ka ikdienā cilvēki nevar sevi pasargāt no visa, ķieģelis uz galvas var uzkrist gandrīz jebkur. Tomēr iesaka cilvēkiem, kuri zina, ka kritīs, palikt zem galvas spilvenu. Reiz tāds vismaz daļēji izglāba arī viņu. "Es neteiktu, ka esmu pilnīgi mierā ar sevi, katram ir kompleksi. Tomēr šādos brīžos sev atgādinu, ka manā vietā neviens neko nedarīs un, ja es nedarīšu, tad arī nekā nebūs."

Šobrīd Sanija Latvijas Universitātē studē datorzinātni un pašreiz ir praksē savā profesijā. "Pirmajā prakses vietā izpildīju visu, ko viņi man sūtīja, bet, kad runa nonāca līdz jautājumam, vai ēka pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā, viss pārtrūka. Savukārt par uzņēmumu, kurā esmu pašreiz, zināju, ka viņiem ir jauna ēka, un vienkārši devos ciemos. Neizjutu nekādu īpašu attieksmi, man ļoti paveicās." Jaunietei vēl nesen hobijs bija lasīt dzeju, kam pēdējā laikā studiju un darba dēļ neatliek pietiekami daudz laika. Savukārt tagad viņa kaltē augus, veidojot savu herbāriju. Tāpat šoruden festivālā Homo Novus Sanija debitēja kā aktrise, piedaloties izrādē vienam skatītājam Doties: Sadoties. "Tās laikā dažādi cilvēki ņēma skatītāju pie rokas un izveda maršrutā pa Rīgu – puisis ap 30 gadiem, desmitgadīga meitenīte, tad es ar kustību traucējumiem, citas ādas krāsas cilvēks. Šādā veidā lauzām stereotipus, liekot padomāt par lietām ārpus savas komforta zonas. Turklāt staigāšana notika, sadodoties rokās. Ja sadodies rokās ar kādu, kas nav sabiedrībā vispieņemtākais, tev jāapzinās, ka citi atskatīsies."

Tomēr – ko Sanija vēlas sasniegt? "Laimīgu dzīvi, labu karjeru, ģimeni – parasta latvieša laimes komplektiņu."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāņa Daliņa dzīves soļi

Viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem soļotājiem Latvijā un pasaulē Jānis Daliņš savas karjeras laikā uzstādījis septiņus pasaules un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus dažādās distancēs. 1932. g...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā