Četru gadu darbs
Augšupejoša līkne rezultātos bija visu četrgadi pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm – jau 2019. gada Eiropas čempionātā tika izcīnītas trīs medaļas un šādi rezultāti turpinājās arī tālāk. Kāpēc tā notika? Vairāku apstākļu kopums. Tika veikta rokāde treneru kolektīvā, daudz investējām kamanu attīstībā un, pateicoties inženieriem Mārtiņam Rubenim, Sandrim Bērziņam, tagad arī Ināram Kivleniekam, nonācām uz pareizā ceļa. Arī sportisti kļūst stiprāki, nobriedušāki. Izlasē esmu jau sen, pats paspēju pabraukt gan pie trenera Pētera Cīmaņa, gan arī Kaspara Dumpja. Tolaik nebija ļoti slikti, bet valdīja liela sadrumstalotība, katrs vilka sedziņu uz savu pusi, viens pret otru kolektīvā nebija atklāti, nevaldīja tik laba ķīmija. Savukārt pēdējos četrus gadus visi ļoti labi sastrādājas, un komanda ir tiešām vienota. To apliecinās jebkurš. Izdevies izveidot ļoti labu mikroklimatu, nav intrigu, aprunāšanas, un tas sniedz rezultātu. Viens par visiem, visi par vienu! Skatoties uz Pasaules kausa un Eiropas čempionāta rezultātiem, šī Latvijai bija visu laiku izcilākā sezona. Eiropas čempionāts nenotika Siguldā, bet visās četrās disciplīnās tika iegūtas medaļas, tāpat nebija neviena Pasaules kausa posma, kurā netiktu izcīnīta godalga. Lieliskās sezonas noslēgumā augsti rezultāti tika gūti arī olimpiskajās spēlēs – piektā un septītā vieta starp kungiem, astotā dāmu sacensībās, divas vietas piecniekā divniekiem. Ja pēc sezonas pirmā posma Pekinā man kāds pateiktu, ka olimpiskajās spēlēs būs medaļa stafetē, bet pārējās grupās finišēsim turpat blakus, līdz galam nenoticētu, jo tobrīd trasē mums negāja tik labi, kā gribētos, bija kļūdas. Pienākot spēlēm, noteikti bijām progresējuši – varbūt ne visiem trasē iznāca izbraukt ideāli, bet kamanas slīdēja labāk un kopskats, domāju, vērtējams ar plusa zīmi.
15 minūšu lēmums
Uz olimpiskajām spēlēm devāmies labā noskaņojumā, jo sezona bija izdevusies, turklāt tieši pirms lidošanas sasmēlāmies pozitīvas emocijas Eiropas čempionātā. Protams, arī iekšienē cerējām uz vairākām medaļām un bijām gatavi par tām cīnīties, bet paralēli neaizmirsām, ka jābūt piezemētiem, jo medaļas ir tik, cik ir, arī citas valstis vēlējās tās iegūt. Vīru sacensībās Kristers Aparjods noteikti bija gatavs godalgai, un ar mazāk kļūdainiem braucieniem tas bija pavisam reāli izdarāms – trijos braucienos priekšpēdējā laika ņemšanas punktā viņš atradās trijniekā, bet vēl vienā ceturtais. Pirmajos divos braucienos Kristers pieļāva kļūdas pēc apļa, trešais bija pieņemams, kas arī atspoguļojās trešajā labākajā laikā, bet ceturtajā braucienā, iespējams, nedaudz notrīcēja pats, jo bronza nebija neaizsniedzama. Trīspadsmitajā virāžā kļūdījās daudzi potenciālie līderi – vai nu to uzķer, vai pieļauj lielas kļūdas. Ginta Bērziņa priekšā noteikti varu noņemt cepuri. Pēc diviem kritieniem treniņos viņš no viena brauciena pat atteicās, jo nebija par sevi pārliecināts. Pēdējos divos treniņos Gints atkal piedalījās, tika līdz finišam, bet sekojošajās sacensībās izcīnīja ļoti augsto septīto vietu. Tuvu bija arī sešinieks, bet garām pagājušais Makss Langenhans ir vairākus gadus pieredzējušāks. Ļoti augstu vērtējams rezultāts! Diemžēl Artūram Dārzniekam neizdevās un tikai viens brauciens bija tuvu viņa līmenim. Iespējams, patraucēja arī blakus apstākļi, jo pirms pirmā brauciena operators ar kameru uzsita viņam pa ķiveri, bet pirms trešā tieši pirms Artūra došanās trasē tika izsista starta līnija.
Elīzai Tīrumai astotā vieta vērtējama kā diezgan labs rezultāts, bet, paanalizējot protokolus, redzams, ka nav izdevies izprast pirmās pāris virāžas, kur viņa zaudēja ļoti daudz laika. Nevar teikt, ka viņas kamanas neslīdēja, vienkārši kaut kas nesalikās ar augšējām virāžām, tur uzreiz līderēm tika zaudētas divas desmitdaļas. Prieks, ka Kendija Aparjode tika līdz galam. Varam tikai zīlēt, kā būtu, ja viņa nebūtu guvusi traumu, bet pēc piecām nedēļām uz kruķiem sajūtas nebija atgriezušās. Viņa cīnījās līdz galam, nepadevās, izspieda gandrīz maksimumu. Elīnai Ievai Vītolai olimpiskā debija līdz galam neizdevās. Tieši pirms spēlēm viņa izcīnīja trešo vietu Eiropas čempionātā, likās, ka būs pārliecība, tomēr jau pirmajos braucienos tika pieļauts daudz kļūdu. Ja treniņos ir daudz kļūdu, naivi gaidīt uz četriem labiem braucieniem mačos.
Andris un Juris Šici divnieku sacensībās gāja uz krietni augstāku rezultātu, bet viņus piemeklēja sportiskā neveiksme. Kaut gan pēc līnijām pirmais brauciens bija labs, rezultāts vispār nebija konkurētspējīgs, un finišā ieraudzījām, ka abas viņu kamanu slieces ir sabojātas. Trasei apkārt nebija sniega, tāpēc iekšā tika pūstas smiltis un citi gruži. Grūti pateikt, cik brāļi zaudēja, jo nezinām, vai slieces tika sabojātas brauciena sākumā vai beigās, tāpēc atbildes, vai ar tīrām slidām būtu trijnieks, nav. Pusstundā starp braucieniem slieces tika sataisītas, cik vien varēja, tomēr to paveikt maksimāli šādā īsā laikā nav iespējams. Savukārt Robotiem (Mārtiņam Botam un Robertam Plūmam) ceturtā vieta ir ļoti, ļoti labs sasniegums. Arī viņiem treniņos īsti neviens brauciens pilnībā neizdevās, bet sacensībās pirmais sanāca ļoti labs. Provizoriskajā stafetes dalībnieku sarakstā, ņemot vērā treniņu rezultātus, sākotnēji tika pieteikti brāļi, bet jau aptuveni 10–15 minūtes pēc divnieku maču beigām man vajadzēja pateikt galīgo sastāvu. Tiesneši divreiz nāca man klāt, prasīja, kurš divnieks brauks. Lēmums nebija viegls, vajadzēja ātrumā visu izanalizēt. Robertam un Mārtiņam bija ātrākais sacensību brauciens starp mūsu ekipāžām un augstāka vieta, savukārt brāļiem par labu spēlēja pieredze un stabilitāte. Beigās uzticējāmies Robotiem, kuriem ir arī mazliet ātrāks starts un reakcija. Risks attaisnojās. Visi ļoti vēlējāmies stafetē izcīnīt medaļu, pēdējo divu sezonu rezultāti rādīja, ka to varam. Kad mūsējie iebrauca finišā, bija fantastiskas emocijas, izbļaustījāmies un izlēkājāmies – no pleciem novēlās akmens.
Jauna dvesma
Pēcgarša kopumā palikusi laba. Nedaudz jāatpūšas un jāsāk domāt, ko darīt tālāk. It kā virziens ir pareizs, bet jāatrod, ko vēl uzlabot, lai biežāk varam iekost vāciešiem un austriešiem, kuriem resursi un tehniskās iespējas ir lielākas. Pekina parādīja, ka, ja veic labus braucienus, viņi ir grūti ķerami. Par karjeras beigām paziņojusi Elīza, Ulla Zirne un Riks Kristens Rozītis, šobrīd man nav informācijas, ka vēl kāds gribētu likt kamaniņas pie malas. Amatu atstās ilggadējais Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga, kurš palīdzēja izveidot šo veiksmīgo sistēmu, vienmēr cenzdamies nodrošināt, lai visi būtu apmierināti un izlasei nebūtu jādomā par blakus lietām. Tiek runāts, ka viņa vietā varētu nākt federācijas viceprezidents Klāvs Vasks, kurš savulaik izcīnījis medaļu pasaules junioru čempionātā, līdz ar to nav cilvēks pilnīgi no malas. Viņam ir idejas, kā federāciju attīstīt, piesaistīt vēl sponsorus. Viss turpināsies!
Neprognozēšu, vai brāļus Šicus redzēsim arī nākamajās olimpiskajās spēlēs pēc četriem gadiem, jo tas ir ilgs periods, bet ceru un domāju, ka vēl vismaz sezonu viņi startēs. Jā, olimpiskās spēles neizdevās, kā cerēts, bet, paskatoties uz Pasaules kausu, redzams, ka jaunākās ekipāžas vēl nav tik spēcīgas, lai viņus izstumtu no trijnieka. Kamēr rezultāti ir tik augsti, neredzu iemeslu viņiem likt kamanas skapī. Kur notiks 2026. gada olimpiskās kamanu sacensības? Itālijas izlases pārstāvji saka, ka tas būšot Itālijā, nevis kādā jau esošajā trasē. Tiek runāts, ka šajā vasarā kalnos pie Kortīnas kaut ko varētu sākt darīt. 2006. gada spēlēm Turīnā uzbūvētajā trasē viss ir beidzies. Tā atrodas uz privātas zemes, viss pademolēts, izskatās skumji, bet tas ir viņu rokās, vai pēc spēlēm trasi nolaist vai turēt apritē. Iespējams, 2026. gada spēlēs būs arī piektā disciplīna – dāmu divnieki. Ja izdosies to iekļaut olimpiskajā kalendārā, radīsies vēl viena iespēja izcīnīt olimpisko medaļu.
Šo un citus rakstus lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!