25 gadi. Tas liekas pirms mūžības vai gluži kā vakar?
Laiks skrien tik ātri, ka liekas kā vakar. Piedzīvotais atmiņā ir katru dienu. Nemaz nejutu, kā tie 25 gadi paskrēja.
Lasot tavus ierakstus sociālajos tīklos, tiešām šķiet, ka atmiņās par notikušo kavējies katru dienu. Tā ir nostalģija un skumjas par aizgājušo laiku vai lepnums, ka tu, puisis no Kuldīgas, spēji paveikt šādu, gluži neticamu sasniegumu?
Varētu būt abi. Gribas, lai cilvēki tādas lietas neaizmirst, lai viņi zina, ka ir sportisti, ar kuriem lepoties, tāpēc laiku pa laikam viņiem tas jāatgādina.
Pirms pieciem gadiem, kad tika atzīmēti lielās uzvaras 20 gadi, ar medijiem nevēlējies komunicēt. Toreiz Sporta Avīze rakstīja: «Galvenā Romana Vainšteina īpašība bija talants strādāt. Fanātiska attieksme pret treniņiem. Viņš vienmēr darīja visu, lai būtu pirmais. Kamēr citi gulēja, viņš jau trenējās.»
Pirms pieciem gadiem, viss, kas kovida laikā notika manā dzīvē… Tas bija tāds periods, kad negribējās ne ar vienu runāt. Ja runā par šo citātu, tā ir taisnība. Es biju pārāk liels fanāts savā darbā, trenējos vairāk nekā pārējie, ievēroju režīmu, katru niansi piekopu līdz perfekcionismam. Es pārāk mīlēju savu darbu, līdz ar to tam atdevu pilnīgi visu.
Pārāk liels fanāts, tas ir arī sliktā nozīmē?
Bija arī reizes, kad pārtrenējos. Mani apstādināja un neļāva nedēļu kāpt uz riteņa. Tomēr mani apstādināt bija praktiski neiespējami.
Lai tiktu līdz pilnvērtīgam līgumam profesionāļos, bija jāpārvar daudzi šķēršļi. Tur bija nepieciešama gan neatlaidība, gan arī veiksme?
Atmodas laiks vien nesen bija risinājies, un tolaik lielākā daļa pasaules mūs, latviešus, nepazina. Tāpēc mums nepietika tikai ar rezultātiem. Kopš 1991. gadā aizbraucām uz Beļģiju un dzīvojām tur, mēs sezonas laikā izcīnījām daudz uzvaru, bet pie profesionāļu līgumiem kā netikām tā netikām, jo mums nebija draugu, sponsoru, paziņu, kuri bīdītu uz priekšu. Lai beidzot noslēgtu profu līgumu, mums vajadzēja vinnēt daudz reižu vairāk. 1997. gadā, kad parakstīju līgumu ar itāļu amatieru komandu For 3, man paveicās, ka caur saviem sponsoriem viņi paši turpinājumā atrada man līgumu profesionāļos. Ja nē, iespējams, togad būtu beidzis braukt.
Kad tika dota iespēja, to izmantoji ar uzviju. Pirms 1999. gada sezonas Vini Caldirola komanda izlēma likt savu kārti uz samēro mazpazīstamo latviešu puisi, kurš gan bija iepriekšējā gadā izcīnījis 11. vietu pasaules čempionātā, un tu viņus nepievīli. Tavu karjeru pacēla vienības direktors Enriko Madžoni?
Bija divi vaininieki. For 3 komandas sponsors Maurīcio Verri man palīdzēja nākamajai sezonai atrast pirmo profu līgumu Kross-Selle Italia rindās. Savukārt pēc tam, tā kā viņš bija labi pazīstams ar Enriko Madžoni, abi divatā gāja pārliecināt Nando Kaldirolu, ka mani ir jāpārpērk. Un tā tas sākās jau augstākā līmenī.
Kas mainījās pašā Romanā, kad pēc daudzu gadu cenšanās augt un izsisties pēkšņi brauci starp visiem pasaules labākajiem un viņus uzvarēji?
Varbūt tas, ka man beidzot vispār bija iespēja pierādīt, ka viss, ko es darīju, nebija velti – ka varu cīnīties ar viņiem kā līdzīgs pret līdzīgu un arī uzvarēt. Beidzot biju ieguvis tādu iespēju, tas mani motivēja vēl vairāk, deva vēl lielāku pārliecību par sevi.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!