MEDAĻU KULTS
Armēnija pret Latviju. Latvija pret Ziemeļmaķedoniju. Fēru salas liksim malā, tas tomēr mazliet cits stāsts – arī gana krāsains (bet varbūt melnbalts? Salas ir izolētas, agri satumst un bezmaz vai vienīgās nodarbes ir rokasbumba un futbols ar četrām (!) līgām un vairāk nekā 40 komandām), taču pašcieņa jāsaglabā, pret saliniekiem letiņiem nepieciešams laukumā dominēt. Bet atgriezīsimies pie armēņiem un ziemeļmaķedoniešiem. Latvietis ir izlepis, jo hokejā desmitā vieta, piemēram, ir nevis desmitā vieta starp 16 komandām, bet gan desmitā vieta pasaulē – caur bravūru šis ticis iekodēts mūsu DNS. Šī analoģija, desmitie pasaulē, arī liedz ar skaudru un veselīgu redzējumu palūkoties uz futbolu, ko Eiropā dievina un piekopj maksimālā kvalitātē gandrīz katrā zemes pleķītī, arī mūsu C līgas pretinieču zemēs.
Latvijas sporta un pat futbola fanam acis joprojām pamatīgi aizmālē ne tikai iekodētais medaļu kults un panākumi neaprakstāmi mazākas konkurences nodarbēs, bet arī pašu futbola vēsture – Euro 2004 un prātam neaptveramā 45. vieta FIFA rangā 2009. gadā. Tas bija absolūti neloģiski, absolūta anomālija! Protams, ne bez patiesības grauda, jo Aleksandrs Starkovs un Skonto sistēma vienkārši apsteidza laiku. Par desmitgadi. Apspēlēja Eiropu. Uztaisīja tādu pretuzbrukumu un super augstas disciplīnas futbolu, ko citi iemācījās krietni vēlāk. Te kāds var iespraust arī Rehāgela Grieķiju un nebūs kļūdījies, taču es par lielo bildi.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!