TITULĒTAS TRENERES UZRAUDZĪBĀ
Ar cīņas sportu sāku nodarboties deviņu gadu vecumā. Pirmais trenēties sāka brālis, kurš par mani ir divus gadus vecāks, es gribēju viņam pievienoties, arī aizgāju uz treniņu un tā paliku cīņas sportā. Mana trenere jau no pirmās dienas ir Laura Skujiņa, kura tolaik bija aktīva sportiste un bieži turpat Krišjāņa Kundziņa cīņas sporta skolā trenējās arī pati. Viņa jau no pirmās dienas bija ļoti stingra un prasīga pret visām savām meitenēm – ko prasīja no sevis kā sportistes, to arī no savām audzēknēm. Spilgts mirklis bija 2014. gadā, kad Laura gan Eiropas, gan pasaules čempionātā izcīnīja bronzas medaļu. Mēs Kundziņa skolā visi kopā sēdējām pie datora un skatījāmies tiešraidi, tās bija neaprakstāmas sajūtas, ļoti liels prieks. Par to, ka nodarbojos ar cīņas sportu, bērnībā ar negatīviem aizspriedumiem nesaskāros, bet jutu, ka cilvēki īsti nesaprot, kas ir cīņa, viņiem tā asociējās ar kaušanos. Diezgan bieži iznāca dzirdēt, ka tad jau jūs tur kaujaties. Kad kļuvu par labāko sava vecuma cīkstoni valstī, ieguvu papildu motivāciju, tomēr tobrīd sporta veids pie mums vēl nebija tik attīstīts, tāpēc trenere vienmēr mudināja vairāk skatīties uz Eiropas un pasaules līmeni, nevis Latviju. Ārpus valsts redzēju daudzus ļoti spēcīgus sportistus, sapratu, ka daudzviet līmenis ir ievērojami augstāks, jo tur cīņas sports ir populārāks un vairāk attīstīts. Līdzīgi var notikt arī pie mums – jo sporta veids būs populārāks, jo straujāk augs tā līmenis.
CITA ATTIEKSME UN ATDEVE
2021. gada pasaules U23 čempionāts bija vienas no manām pirmajām sacensībām šajā vecuma grupā. Pirmajā kārtā jeb astotdaļfinālā zaudēju Anastasijai Lavrenčukai no Ukrainas, pēc tam uzvarēju vienu cīņu gandarījuma turnīrā un zaudēju bronzas duelī. Ukrainiete, kuru šogad martā diskvalificēja par dopinga lietošanu pēc 2021. gada testu atkārtotas pārbaudes, visas pretinieces pieveica ļoti pārliecinoši, arī finālu jau pirmajā periodā noslēdza bez variantiem. Zināju – ja sportistam atklāj dopingu, visi viņa rezultāti tiek anulēti, bet tas, ka tā gadīsies ar mani, turklāt trīs gadus pēc turnīra, bija ļoti negaidīti un pārsteidzoši. Nesen treniņā saņēmu čempionāta medaļu. Par šo panākumu man ir ļoti patīkama un pozitīva sajūta, esmu priecīga. Mirkli, kad stāvi uz goda pjedestāla, nekad neiegūšu, tomēr tāpat esmu priecīga, ka situācija izvērtusies šādi.
Pērn izcīnīju bronzu arī Eiropas U23 čempionātā un biju piektā šādas vecuma grupas pasaules čempionātā. Esmu apmierināta ar progresu. Jā, gribētos vēl vairāk, tāpēc turpinu strādāt, jo mans ceļš attīstās. Rezultāti sāka augt, kad mainīju savu attieksmi un atdevi treniņos. Veicot šādas pārmaiņas, arī daudzi citi sīkumi pakāpeniski pienāk klāt. No šī gada sacenšos pieaugušo grupā. Lai es būtu konkurētspējīga, man jābūt ļoti labai. Es to apzinos, tas sniedz papildu disciplīnu un motivāciju. Ja nespēšu būt konkurētspējīga, nav jēgas doties uz turnīriem.
LABĀKAIS LĒMUMS
Šogad piedalījos divos olimpiskās kvalifikācijas turnīros, bet paliku bez uzvarām. Teikšu godīgi, braucot uz turnīriem, pārāk neticēju, ka spēšu kvalificēties spēlēm, jo tomēr tikko esmu ienākusi pieaugušo līmenī. Skatījos reālistiski, bet dalību nenožēloju, tā bija laba pieredze, turpinu strādāt. Kaut arī pēc ilgāka pārtraukuma Latvija nebija pārstāvēta olimpiskajās spēlēs šajā sporta veidā, uzskatu, ka cīņas sports pie mums iet uz augšu un attīstās. Es pati trenējos Lauras Skujiņas cīņas sporta klubā Jaunolainē, kur strādā Laura un arī treneris Farids Ahmedovs. Viņi ir ļoti aktīvi, sniedz lielu ieguldījumu, lai attīstītu brīvās cīņas sporta veidu, klubā ir daudz bērnu visās vecuma grupās – gan pavisam maziņi, gan pusaudži. Arī citās Latvijas pilsētās treneru skaits pieaug un viņiem ir ļoti centīgi bērni. Ir svarīgi, lai bērni nāktu un, ja viņi ir atnākuši, lai paliktu sporta veidā. Tas ir tieši atkarīgs no treneriem – cik ļoti viņi iesaistās, kādas piedāvā iespējas, nometnes, kā komunicē, kāda ir kopiena, kā viņi izturas pret tevi kā sportistu un ko viņi no tevis prasa.
Es sevi gan nevarētu iedomāties treneres amatā, tam ir jābūt sirdsdarbam. Kopš pagājušā gada esmu pievienojusies militārajam dienestam. Kaut arī process bija diezgan negaidīts, uzskatu to par ļoti labu lēmumu. Sportisti Nacionālajos bruņotajos spēkos tiek piekomandēti sporta klubam un no tā saņem ļoti lielu atbalstu gan finansiāli, gan ar treniņu iespējām. Daudz karjeras iespēju dienestā ir arī pēc sporta mūža – pieejamas visdažādākās sfēras, un katrs atradīs sev ko piemērotu. Sportistu pievienošanās militārajam dienestam sniedz ieguvumu gan pašam sportistam, gan arī armijai. Armija iegūst stiprus cilvēkus, kādi sportisti ir gan psiholoģiski, gan fiziski, bet paši sportisti saņem stabilitāti karjerā.