Kas ir nepārvarama vara?
Pirms simt gadiem, kad lielais sports vēl nebija tā komercializēts, Pirmais pasaules karš piespieda atcelt 1916. gada Berlīnes olimpiskās spēles. Otrais pasaules karš ietekmēja jau četras spēles, nemaz nerunājot par okupāciju radītajām reģionālajām sekām. Mums labākā atmiņā ir finanšu krīze 2008.–2009. gadā, tomēr tās bija tikai grūtības, nevis nepārvarama vara, jo lielie turnīri netika atcelti. Koronavīruss ir pirmais miera laiku iemesls, kas piespiedis pārcelt olimpiskās spēles. Arī komerciālā fizkultūra (privātie treneri, fitnesa klubi utt.) tik globālus ierobežojumus mūsdienās nav redzējusi (šobrīd fitnesa un sporta klubu kultūras popularitāte ir vēsturē augstākā). Tātad turpinājumā diemžēl nestāstīšu par nepārvaramiem sporta sasniegumiem un daudzkārtējiem sērijveida čempioniem, tādiem kā 1991. līdz 2004. gada Latvijas futbola Virslīgas čempioniem Skonto vai 1957.–1966. gada Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) čempioniem Bostonas Celtics. Arī septiņus Latvijas Basketbola līgas (LBL) titulus pēc kārtas nopelnījušais BK Ventspils (1999.–2006. gadā) vai 2003./04. gadā bez zaudējumiem Premjerlīgas sezonu noslēgušais Arsenal futbola klubs nav tāda nepārvarama vara sportā, par ko būs šis raksts.
Nepārvarama vara turpinājumā būs force majeure no Napoleona kodeksa jeb amerikāņu līgumos – Act of God. Parasti ar to saprot dažādas dabas katastrofas, ko cilvēks nespēj kontrolēt, – zemestrīces, ugunsgrēkus, plūdus utt. Viegli secināt, ka koronavīrusa dēļ noteiktie ierobežojumi tikai dažos gadījumos ir nepārvarama vara. Par vienu nepārvaramas varas pazīmi var kļūt valdības lēmums ierobežot noteiktas aktivitātes. Parasti līgumā ir nepieciešams konkrēts teksts, ka vīrusa izplatība (pandēmija, epidēmija) ir/nav nepārvarama vara. Būtu pārspīlēti teikts, ka viens vīruss ir nepārvarama vara, jo pasaulē esot vairāk vīrusu veidu nekā zvaigžņu kosmosā.
Robežu un satiksmes pilnīga slēgšana? Sportisti nevar ceļot starp sacensībām teju praktiski globālā mērogā. Daudzviet aizliegts vienkopus sapulcēties tādam personu skaitam, kas pēc nolikuma minimāli nepieciešams sporta veidā. Šādi ierobežojumi ir pietiekami nopietni, lai tos būtu iespējams pārvarēt. Valstis pārsvarā koronavīrusa ierobežojumus nosaka pēc līdzīga principa, bet katra par sevi. Arī sporta federācijas lēmumus pieņem katra par sevi. Kad šie ierobežojumi beigsies, dažādo valstu lēmumu dēļ var ciest sportisti. Piemēram, sportists pārstāv klubu, kurā sezona atsākas agrāk, bet viņš devies uz dzimteni un tajā vēl nav atcelti ceļošanas ierobežojumi. Kam tad būs taisnība? Abiem. Šādā situācijā vēlams abpusēji vienoties. Vienošanās procesā jāseko principam, ka vispirms sportistam un klubam vajadzētu saskaņot abpusēji pieņemamos jautājumus un tikai pēc tam meklēt kopsaucēju grūtajām tēmām (samaksa starpperiodā u. tml.).
Turpinājumā mazliet konkrētāk par atsevišķiem problēmu punktiem, kas koronavīrusa krīzes laikā tiek uzskatīti par būtiskākajiem: sportistu līgumu jautājumi saistībā ar sezonas ritējuma izmaiņām un sporta organizāciju izaicinājumi.
Līgumu brīvība
Sporta veidu noteikumi ir apauguši ar ļoti biezu birokrātiju. Piemēram, vienas sezonas laikā spēlētājs nedrīkst pārstāvēt pārāk daudz klubu, pāreja drīkst notikt tikai noteiktā laikā, līguma termiņš ir stingri reglamentēts utt. Lai gan noteikumi attiecas uz federācijām un klubiem, tie tiešā veidā atsaucas uz sportistiem un iespējām atrast darbu. Komandu sportā spēlētāju un treneru līgumus slēdz pa sezonām. Sezonas laika rāmis parasti ir noteiktu mēnešu ietvaros, piemēram, no 1. jūlija līdz 30. jūnijam. Ja sezonas norises laiks pēkšņi mainījies, galvenie apsvērumi šādam lēmumam varētu būt veselais saprāts un komerciālie apsvērumi. Kas to izlemj un pēc kādiem kritērijiem? Ierasti sezonas sākumu un beigas stingri nosaka līgas vadība, atsevišķos kalendāra plānošanas jautājumos teikšanu dodot arī klubiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!