Bobslejs manā ģimenē ir jau ilgi. Bērnībā bieži biju Siguldas trasē un no tēta dzirdēju stāstus par bobsleju, jo viņš visu laiku brauca prom un ilgstoši nebija Latvijā. Es pati trenējos vieglatlētikā pie Anda Austrupa, līdz kādu dienu tētis piedāvāja iespēju, ka varu piedalīties Jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Sākumā man bija neliels šoks, es to nebiju gaidījusi!
Bobslejs un tajā valdošais ātrums man iepatikās jau no pirmā brauciena. Tajā vēl neko nesapratu, tomēr bija ļoti forši. Otrajā braucienā jau gāja vieglāk, bet saprašana, ka es to spēju, nāca pēc padsmit braucieniem. Man bobslejā nav viena trenera, pienesumu iegūstu no visiem, kuri ar mani strādā.
Sākoties bobsleja sezonai, ļoti bieži būšu prom un regulāri nesanāks apmeklēt skolu, tāpēc jau pirms aizbraukšanas mēģinu nokārtot iespējami daudz darbu. Novembrī, dodoties uz Ziemeļameriku, nokārtoju 3–4 darbus uz priekšu, bet, kad būs iespēja atrasties Latvijā, kārtošu iekavēto. Ir ļoti jautri vienaudžiem pateikt, ka nodarbojos ar bobsleju, un tad skatīties viņu reakciju. Domāju, viedoklis, ka bobslejs nav piemērots sievietēm, nav patiess, ar to var nodarboties jebkurš, kas to vēlas un izbauda.
Piedaloties Jaunatnes olimpiādē, man bija viens no ātrākajiem startiem. Nezinu, kā klāsies pieaugušo vidū, tur noteikti vajadzēs vēl pielikt spēkus, tāpēc strādāju pie fiziskās sagatavotības uzlabošanas. Katrā braucienā gūstu jaunu pieredzi un braukšana jau izdodas arvien labāk. Kritienus vairāk piedzīvoju pirmajā sezonā, bet tagad esmu iemācījusies pati sevi kontrolēt. Jā, tie joprojām gadās, bet ne bieži. Bobslejā grūtākais ir mentāli sagatavoties – viss ir galvā. Pirms braucieniem vienmēr man nepieciešams laiks, lai padomātu. Sev vairākas reizes atkārtoju, ka es to varu. Man bobslejs ļoti patīk un katru braucienu vēlos nobraukt teicami, bet vienmēr apzinos, ka ir iespējams arī apkrist, tāpēc mēģinu tam mentāli sagatavoties.
Lielākais ātrums man bijis Sanktmoricā, kur ar monobobu sasniedzu 126 km/h. Divniekā vēl neesmu braukusi, bet stūmēja jau ir atrasta, un plānojam decembrī kopā ar Justīni Bērziņu Insbrukā piedalīties Eiropas kausa posmā. Braukt ar monobobu varētu būt vieglāk mentāli, jo pilots apzinās, ka aizmugurē neviena nav – es nevēlētos sāpināt aizmugurē esošo, ja gadītos nokrist. Man ir vienalga, kā man būtu, bet satrauktos par personu, kura man uzticas.
Šoziem plānots krāt pieredzi. Piedalīšos visos Ziemeļamerikas kausa posmos un vairākos Eiropas kausa posmos, ieskaitot janvāra beigās un februāra sākumā Siguldā. Vēlētos kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Visticamāk, 2030. gadā, bet ceru, ka man būs iespēja savākt pietiekami daudz punktu un aizbraukt arī uz 2026. gada spēlēm. Ja man ir brīvs laiks, cenšos to pavadīt ar draugiem vai ģimeni.