Dzīvība briesmās
Viss notika tusiņa laikā. Atzīmējām drauga ģimenes pieaugumu. Kā jau šādu pasākumu laikā gadās, apkārt bija arī nepazīstami cilvēki un ar viņiem izcēlās kašķis. Esmu pieradis aizstāvēt savu godu un atbildēt par saviem vārdiem, bet viss noslēdzās ar to, ka saņēmu piecus šāvienus vēderā.
Pamodos reanimācijā, mana dzīvība bija briesmās. Sāpes bija neizturamas, nekad savā dzīvē tādas nebiju piedzīvojis. Man veica operācijas vēderam un acs kaulam. Pirmās četras dienas bija nenormāli slikti, māsiņām visu laiku prasīju pretsāpju līdzekļus. Piektajā dienā beidzot kļuva labāk. Ārsti sākumā teica, ka slimnīcā gulēšu mēnesi, bet man gribējās tikt mājās jau pie pirmās izdevības – kaut vai ar brīdi, kad jau varu daudz maz sakarīgi pakustēties. Līdz ar to no slimnīcas iznācu pēc divām nedēļām. Knapi varēju paiet. Dzīvoju Jūrmalā, tāpēc katru dienu devos uz jūru. Parasti nokļūšana līdz tai aizņem 2–3 minūtes, bet pēc atgriešanās no slimnīcas biju tik vārgs, ka tam vajadzēja atvēlēt desmit minūtes. Tos varēja nosaukt par maniem pirmajiem treniņiem. Savukārt pēc pāris nedēļām jau sāku atspiesties, izpildīt pāris vingrinājumu. Pirms tam mans rekords bija vienā piegājienā atspiesties 200 reižu, bet pēc atgriešanās no slimnīcas to izdarīt varēju tikai piecreiz.
Paveicies ar cilvēkiem
Palēnām, palēnām atsāku trenēties. Viens no maniem draugiem ir kikbokseris Zaurs Džavadovs. Kamēr bija karantīna, viņš viens pats trenējās tepat Jūrmalā. Palūdzu, vai varu pievienoties. Tas bija kādus divus mēnešus pēc konflikta. Treniņu sākums bija ļoti smags. Gandrīz vispār neko nevarēju paveikt. Protams, tagad, četrus mēnešus pēc negadījuma, jau ir labāk, un esmu atguvies par kādiem procentiem 90. Ārsts teica, ka nepatīkamas sajūtas organismā var būt līdz pusgadam, bet šis tas var palikt arī uz visu atlikušo dzīvi. Tāpat kā citas nopietnākas traumas, kas piemeklē sportistus. Šobrīd jūtos tiešām labi un teju atguvies pēc šāvieniem vēderā.
Kā jau minēju, konfliktā iegūtās traumas bija dzīvībai bīstamas. Risks saglabājās arī pēc vēdera operācijas, jo nekad nevar zināt, kā tas reaģēs. Pēc nedēļas gan jau bija skaidrs – ar mani viss būs kārtībā un palēnām izķepurošos. Žēl, ka pandēmijas dēļ ciemos uz slimnīcu nevarēja atnākt mani draugi. Pie telefona arī tiku tikai pēc četrām slimnīcā pavadītām dienām. Tas bija piepildīts ar laba vēlējumiem, un daudzi pie manis gribēja atnākt. Man apkārt ir ļoti labi cilvēki – ģimene, draugi. Ar viņiem man ir paveicies.
Cīnīties par Latviju - liels gods
Jā, šāda situācija notika, bet galvenais ir izdarīt pareizos secinājumus pēc tās. Vēl vairāk esmu sapratis, kādus mērķus vēlos sasniegt. Esmu ļoti motivēts. Manas ambīcijas ir pašas lielākās. Latvijā lielisks piemērs ir Kristaps Porziņģis. Viņš ir augstākā līmeņa sportists, superzvaigzne. Kad Porziņģis ierodas uz UFC pasākumu, cilvēki to ievēro. Arī es tiecos uz tādu līmeni. Mūsu sports ir šovs – jābūt ne tikai labam cīkstonim, bet arī interesantam. Ja mīkstinās ierobežojumus un robežas tiks atvērtas, rudenī gatavojos braukt uz ASV. Tur mani jau gaida – aizvadīšu trīs mēnešu treniņnometni un izpētīšu iespējas. Ar komandu izlemsim, kurā organizācijā startēt. UFC ir jebkura cīkstoņa mērķis, tā ir vislielākā organizācija, bet skatos vēl uz citām amerikāņu līgām. Tās arī ir ļoti lielas un tur labi maksā. Pēc treniņnometnes gribu atgriezties Latvijā, lai uz Jauno gadu būtu mājās, bet pēc tam varbūt brauktu atpakaļ vai uz nometni Taizemē. Ja uz ASV, tad ar domu, lai beigās arī būtu cīņa.
Pāri okeānam gribu doties, jo tur sports ir ļoti attīstīts. Šeit, Eiropā, kaut ko sasniedz tikai ļoti mazs skaits MMA cīkstoņu. ASV ir pavisam citas iespējas. Vēl pirms pandēmijas bija labs piedāvājums cīnīties Krievijā. Diemžēl nopietnie ievainojumi un robežu slēgšana izjauca šos plānus.
No Latvijas nav neviena UFC cīkstoņa. Jā, ir Miša Cirkunovs, kurš dzimis Rīgā, bet sacensībās viņš pārstāv Kanādu. Es ar lielu godu šādās sacensībās aizstāvētu Latvijas karogu, tas mūsu mazajai valstij būtu liels notikums – kad kāds no savējiem cīnās UFC. Tiešām ceru, ka man tas izdosies. Latvija un Jūrmala ir manas mājas. Lai arī kurā pasaules vietā es atrastos, tas tā būs vienmēr. Kāpēc kaut ko darīt, ja netēmē uz pašiem augstākajiem mērķiem?