Pēc pirmās medaļas
Atjaunotās valsts pirmajā īsti brīvajā pavasarī, 1992. gadā, Latvija bija tikko atgriezusies no Albērvilas ziemas spēlēm, kurās atlikām sevi atpakaļ olimpiskajā pasaules kartē, nevienā disciplīnā gan netiekot pat desmitniekā, un sāka gatavoties Barselonai. "Līdz ar pirmajiem pavasara saules stariem lēnām mostas un atplaukst vasaras olimpiskie sporta veidi," 1992. gada 4. marta Dienā rakstīja Māris Meisters. "Arī riteņbraukšanā spieķi un diski teju teju sāks ņirbi zibsnīt skatītāju acīs." Par Latvijas šosejnieku treniņu plāniem Beļģijā Dienai stāstīja Latvijas izlases galvenais menedžeris Igo Japiņš: "Pērnās sezonas pieredze māca, ka galvenais ir dot iespēju startēt. Tā krājas pieredze un muskuļu kilometri, ko savādāk iegūt būtu grūti. Teiksim, treniņu metodikā esam daudz pārāki par ārzemniekiem, taču pietrūkst jau minēto faktoru. Tagad, kad viss ir tik dārgs un sportistu sakari arī plešas plašumā, grūti būtu bez sponsoriem. Daudziem jau arī šķiet, ka sportisti un viņu vadība Rietumos var beidzot pilnīgi brīvi justies un nedomāt par sadzīves problēmām. Tā gluži nav. Piemēram, mēs braucam ar PSRS pasēm un, ja sacensības notiek ārpus Beļģijas, esam spiesti "lietas kārtot" bijušajos padomju konsulātos un vēstniecībās. Žēl, kaut arī reprezentējam Latviju un cenšamies to darīt labi, ka tādi sarežģījumi joprojām eksistē."
Latvijas riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Arvīds Bogdanovs uz sava aprūpētā sporta veida nākotni tobrīd raudzījās pesimistiski, Dienai teikdams: "Latvijā jau ir iznīkusi sieviešu riteņbraukšana. Arī vīriešiem treniņu centru skaits sarūk. Treki tiek pārdoti vai arī sabrūk paši…" Tomēr tieši riteņbraukšana atnesa pirmo olimpisko medaļu neatkarību atguvušajai Latvijai – Barselonā bronzas medaļu grupas braucienā izcīnīja Dainis Ozols!
Kulaka pietrūka
Olimpiskā karoga nesēju Albērvilā, 1988. gada Kalgari spēļu čempionu bobsleja divniekā Jāni Ķipuru 1992. gada 5. martā intervēja viens no Dienas sporta apskatniekiem Jānis Matulis. Vaicāts par sajūtu, iesoļojot ar sarkanbaltsarkano karogu olimpiskajā stadionā, Ķipurs atbildēja olimpiskā mierā: "Sajūta bija tāda, kādai tai jābūt. No sportiskā viedokļa it kā nekas nebija mainījies. Tie paši sāncenši, tādas pašas kamanas un pazīstama trase. Taču emocionāli un psiholoģiski tā bija neaprakstāma sajūta – lepnums par svau tautu, par savu Latviju."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!