Pēc Pekinas spēlēm Pļaviņš apvienojās ar Jāni Šmēdiņu, un rats sāka velties, noslēdzoties ar bronzas medaļu 2012. gada Londonas olimpiādē. Sekoja jaunas pārmaiņas. Nu jau Samoilovs sagāja ar Šmēdiņu un viņi ilgstoši turējās pašā elitē, trīskārt uzvarot Pasaules tūres sezonas kopvērtējumā. Tomēr olimpiskajās spēlēs šim duetam nesekmējās – 2016. gadā Riodežaneiro tas neizkļuva no apakšgrupas, bet uz 2021. gada Tokijas spēlēm pat nemaz neizdevās kvalificēties. Tikmēr Pļaviņš, izmēģinājis dažādus pāriniekus, pirms 2018. gada sezonas apvienojās ar Edgaru Toču. Viņi uzvarēja jau pirmajās kopīgajās Pasaules tūres sacensībās, bet virsotni sasniedza Tokijas olimpiādē, izcīnot ceturto vietu.
Tas gan arī bija abu pēdējais kopējais augstākā līmeņa turnīrs. "Mārtiņš pēc olimpiādes pateica paldies un uz redzēšanos. Tā arī pateica, ka vairs negrib turpināt šo sadarbību. Spēlējot ilgi kopā, ir emocijas, pārbraucieni un kādam kļūst grūti izturēt otru. Raksturi ir dažādi, un ne visi labi saiet kopā. Mums tas notika bez kādiem aizvainojumiem," šomēnes intervijā stāsta Točs. Nākamajās divās sezonās viņi pārsvarā spēlēja ar jaunajiem un talantīgajiem Kristianu Fokerotu un Oliveru Bulgaču, kamēr Samoilovs un Šmēdiņš turpināja kopā. Tomēr cerēto rezultātu nebija, vieta rangā palika arvien zemāka un galu galā veterāniem pat Pasaules tūres otrā līmeņa jeb Challenge sacensības vajadzēja sākt no kvalifikācijas. Tas beidzot noveda pie likumsakarīgas šķiršanās, paziņojot arī, ka Šmēdiņš beidz karjeru. Tomēr pagājušie Ziemassvētki pienāca ar mazliet negaidītiem jaunumiem – izveidojies Šmēdiņa un Toča duets. "Es domāju, ka viņš mazbišķīt pasēdēja mājās un saprata, ka malā nenosēdēs. Mēs jau bieži vien domājam, ka tā cita dzīve ir labāka, taču realitāti saprot tikai tad, kad to izbauda," intervijā saka madonietis.
Točs stāsta, ka jau iepriekš bijušas pazīmes, ka viņam kopā ar Šmēdiņu laukumā varētu sekmēties un, ja abiem būtu bijusi iespēja sākt spēlēt kopā uzreiz pēc Tokijas, mēs redzētu augļus. "Domāju, tobrīd mūsu komandas potenciāls varēja uzreiz būt ļoti augsts, taču viņi izlēma turpināt kopā un man nācās meklēt citas iespējas," pauž volejbolists un uzsver, ka arī šobrīd gaidas ir lielas. "Galvenais mērķis ir atgriezties top apritē. Ja maļamies tikai kvalifikācijās, neredzu tam jēgu."
Pirmais pārbaudījums pārim būs maijā, kad vietējā atlasē vajadzēs cīnīties par divām vietām Latvijas izlasē startam Nāciju kausa finālturnīrā, kas no 13. līdz 16. jūnijam risināsies Jūrmalā. Sacensībās katru izlasi pārstāvēs pa diviem duetiem, un pa vienai komandai kā vīriešu tā sieviešu konkurencē iegūs iespēju piedalīties šī gada Parīzes olimpiskajās spēlēs. No dāmām Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova jau pašlaik ir tuvu ceļazīmei, bet Latvijas vīriem citu iespēju tikt uz Parīzi nebūs.
Atgriežamies pie sākumā uzdotā jautājuma: vai šī ir pēdējā iespēja ilgākā laika periodā Latvijas duetiem atgriezties pasaules elitē? Pagaidām, kamēr pasaules jaunatnes čempionātu medaļnieki Kristians Fokerots un Olivers Bulgačs vēl nav spējuši sevi pierādīt pieaugušo konkurencē, pilnīgi noraidoši uz to atbildēt nevar. Tomēr talants un dotības viņiem ir, turklāt jaudu joprojām saglabājuši arī pieredzējušie sportisti, un tas nozīmē, ka Latvijas pāru savstarpējās cīņas šajā pavasarī būs ļoti aizraujošas.
"Treniņos vari visus vinnēt un sev stāstīt, ka esi baigais malacis, bet viss sākas spēlēs. Tad, kad uz galda ir īsti čipi, nevis monopola nauda," saka Edgars Točs.
Mēs ar aizrautību šīm cīņām sekosim līdzi un novēlam Latvijas vīru pludmales volejbolam spēt atgriezties augstākajā līmenī.