Zelta rokas un sirds

Ar dziļu atmiņu krātuvi

Intereses pēc saskaitīju – ar Jāni Kvēpu esmu bijis kopā 18 pasaules čempionātos, četrās olimpiskajās spēlēs un vairākkārt Latvijas izlases pārbaudes turnīros. Nekad neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi vai izrunājam krievu vārdus ar mīkstajām galotnēm… "Inteliģents un gudrs cilvēks ar labām svešvalodu zināšanām," par Jāni saka ilggadējais Latvijas hokeja izlases masieris Boriss Lavrenovs. 40 gadus viņš hokejā strādājis kopā ar Kvēpu.

"Doks man pats rādīja savu darba grāmatiņu. 1967. gada 21. janvārī bija viņa pirmā darba diena Rīgas Daugavas meistarkomandā. Es hokejā ienācu 1976. gada augustā. Mums abiem pēdējais pasaules čempionāts Latvijas izlasē bija 2016. gadā Maskavā."

Diendienā kopā strādājot un izbraukumos dzīvojot vienā istabiņā, Lavrenovs ļoti labi bija iepazinis Kvēpu. Mani izbrīnīja, kā grāmatā Es atradu sevi hokejā Jānis detalizēti atceras daudzus notikumus vēl no tālajiem sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, par neatkarības laika posmu nemaz nerunājot. Tikai viens piemērs no 1968. gada rudens treniņnometnes Almati (tajā laikā – Alma-Ata) jauna galvenā trenera Viktora Tihonova vadībā. "Daļa komandas pirmo nakti pavadīja viesnīcā, kur mudžēja no blaktīm. Ienākot istabā un iededzot gaismu, tās pa sienu metās uz visām pusēm tādā ātrumā, ka nosist varēja tikai dažas. Vienā svētku brīvdienā mēs braucām uz Medeo slidotavu, kas atradās augstu kalnos. Pa ceļam visur pārdeva jēra šašliku. Viena standziņa maksāja 25 kapeikas. Saēdāmies šašliku un hokejists Juris Liepiņš arī izpeldējās kalnu upē, kur ūdens bija ledus auksts. Atbraukuši viesnīcā, vakarā puiši vai nu no spiediena maiņas, vai jēra šašlika jutās izslāpuši un vakarā pārbaudes laikā komandas priekšnieka Alfona Jēgera acu priekšā spēlētāji Hendelis un Kuzņecovs dzer tēju. Tikai, kad pa 9. stāva logu tika izmesta raskladuška (saliekamā gulta) un paklājs, Alfons saprata, kas tā bija par tēju." Boriss ir pārliecināts, ka Jānis nerakstīja dienasgrāmatu. "Viņam patiešām atmiņa bija kolosāla. Bet grāmata jau nerakstījās vienā dienā. Žurnāliste (Brigita Zeltkalne – aut.) Jānim palūdza atcerēties konkrētu laikposmu, un tā pamazām Doks arī restaurēja notikumus."

Man pirmais kopīgais izbraukums ar Kvēpu bija 1993. gada rudenī. Mani kā jauno hokeja apskatnieku no laikraksta Sports iekļāva delegācijas sastāvā braucienam uz Latvijas valstsvienības divām pārbaudes spēlēm Norvēģijā. Lidostā agrā rīta stundā tērzējām, un Jānis mani pārsteidza ar zināšanām Vācijas futbolā. Pēdējās kārtas rezultāti tika papildināti ar komentāriem par komandu sniegumu sezonā kopumā. "Pajautā, kādas vietas komandām bija pirms gada, un Doks tās nekļūdīgi nosauks. Vācijas futbolā viņš perfekti orientējas," piebilda blakus sēdošais izlases spēlētājs Aigars Cipruss.

Ja reiz Kvēpa sirdsāķis bija hokejs, tad kāda velna pēc viņš padziļināti interesējās par Vācijas futbolu? "Viņam šī aizraušanās sākās vēl padomju laikā," atceras Lavrenovs.

"Savulaik Maskavā dzīvojām līdzās starptautiskajam tirdzniecības centram. Jau tolaik Jānis labi zināja vācu valodu. Tad arī viņš iepazinās ar vienu kundzi no Bayer medicīnas pārstāvniecības firmas Maskavā, kura viņam sniedza daudz vērtīgas informācijas un iedeva arī medikamentus, ko pie mums tajā laikā nevarēja dabūt. Mums komandā vieniem no pirmajiem bija šķīstošais aspirīns. Maskavā arī Jānis tika pie vācu preses, un īpaši viņu aizrāva rakstītais sporta lapās. Par futbolu Vācijas izdevumi rakstīja visvairāk. Laikraksti vispār bija Doka ikdiena. Kad dzīvojām bāzē Ķekavā, viņš agri no rītiem mani sūtīja uz kiosku pēc Sport-Ekspress. Atveda tikai kādus divus vai trīs eksemplārus, tāpēc visiem gribētājiem nepietika."

Sports nebija vienīgā Kvēpa interešu zona. Viņš bija lietas kursā par svarīgākajām iekšpolitikas un ārpolitikas norisēm un itin bieži savas zināšanas sev raksturīgajā manierē pielietoja. Pasaules hokeja čempionātos ar Latvijas izlases apkalpojošo personālu mediji parasti kontaktējas rīta treniņa laikā. Tā ir sava veida informācijas apmaiņa. Žurnālisti uzzina par jaunumiem komandā, savukārt izlases pārstāvjiem ir interesanti uzzināt mediju aprindās valdošo noskaņojumu. Vienreiz tika apspriests kāds iepriekšējā vakara pārsteidzošs spēles rezultāts, un, sajutis, ka hokeja un nopietnības nu jau ir par daudz, Doks izmeta salīdzinājumu, kas izraisīja vispārēju jautrību. "Kanādas zaudējums taču ir sīkums, ja atceramies, kā savulaik Fidels Kastro tika izjokots, piezvanot no Maiami radiostacijas un runātājam uzdodoties par Venecuēlas prezidentu Ugo Čavesu." Uz zobgalībām viņš nebija skubināms.