Tā bija 2011. gadā Šauļos, kad vēl pavisam zaļā komanda spraigās spēlēs piekāpās piecām basketbola lielvalstīm Francijai, Serbijai, Itālijai, Izraēlai un Vācijai. Tā bija divus gadus vēlāk Slovēnijā, kad komandas līderi jau bija spēruši pirmos soļus spēcīgos Eiropas klubos, taču sāpīgais zaudējums pret Beļģiju aizšķērsoja ceļu uz labāko astoņnieku un liedza tikt uz Pasaules kausa finālturnīru. Un tā bija arī šoreiz, kad neizdevās izmantot savas iespējas un pašu spēkiem nodrošināt tik ļoti kāroto ceļazīmi uz olimpisko kvalifikācijas turnīru. Tiesa, visās šajās "neveiksmēs" ir kaut kas kopīgs, jo rezultāts jau allaž bijis likumsakarīgs. Paraugoties uz Latvijas basketbolistu lomu Eiropas līmenī, varam priecāties, ka esam tikuši tik augstu. Nav pamata pārmest komandai zaudējumu Grieķijai, kuras sastāvā visi (!) spēlētāji ir starp līderiem Eirolīgas vadošajos klubos vai spēlē nopietnu lomu NBA komandās. Pat Čehijas sastāvā ir spēlētāji, kuri sevi apliecinājuši Eirolīgas, NBA un Eiropas kausa vadošajos klubos. Latvijas izlases sastāvā ir viens spēlētājs, kurš pērn spēlēja Eirolīgā. Visu cieņu Jānim Blūmam, kurš izcīnīja vietu Panathinaikos sastāvā, bet ne jau pirmo vijoli viņš tur spēlēja.
Ar pašreizējiem resursiem varam būt lepni, ka varējām uzņemt Eiropas čempionāta grupu turnīru un ka komanda iekļuva labāko astoņniekā, līdz pēdējam brīdim pretendējot (un darot to joprojām) uz olimpisko ceļazīmi. Ir virkne priekšnoteikumu, lai nākotnē tiktu vēl augstāk. Pirmos soļus NBA sāk spert Kristaps Porziņģis, iespēja sevi pierādīt Eirolīgā nākamsezon būs vismaz trijiem Latvijas spēlētājiem, un arī citi pēdējos gados jaunatnes turnīros labus rezultātus sasniegušie basketbolisti kāpj pa karjeras kāpnēm, lai tuvākajā laikā treneriem būtu materiāls, no kā veidot spēcīgu valstsvienību.