“Neveiksmīgās puslaika beigas iegāza. Pašas neko neiemetām, un tas mazliet, neteiktu, ka mazināja pārliecību, bet visu situāciju padarīja daudz grūtāku. Pēc tam, otrajā puslaikā, pārsvars jau visu laiku bija viņām,” atzina uzbrucēja Aija Putniņa. Viņas kolēģe Anete Šteinberga norādīja, ka izšķirošajos brīžos liels faktors bijis pretinieču auguma pārsvars, kas ļāva krievietēm gūt daudz otrās iespējas punktus. “Mums gan arī bija brīži, kad varējām gūt pārsvaru, taču svarīgās epizodēs neizmantojām savas iespējas, un tur krievietes arī dabūja savu pārsvaru,” teica Šteinberga. Viņa piekrita, ka labi izdevusies cīņa par atlēkušajām bumbām uzbrukumā, taču uzsvēra, ka to līdz galam neizdevās izmantot: “Īpaši jau spēles beigās pēc šādām izcīnītām bumbām nespējām savākties, lai realizētu savus metienus. Mums pietika labu situāciju, taču bija arī daudz haotisku lēmumu visas spēles gaitā.”
Saspēles vadītāja Elīna Babkina piekrita, ka puslaika beigas bija nozīmīgs faktors, tomēr iebilda, ka tas nebija izšķirošais brīdis spēlē: “Spēle rit četrdesmit minūtes, turklāt mēs jau tikām pretiniecēm klāt. Beigās bija situācijas, kad cīņa par uzvaru sākās praktiski no jauna, taču neizmantojām savu iespēju. Visām, sākot jau ar mani pašu, vairāk jāstrādā uz pretinieču atbloķēšanu cīņā par atlēkušajām bumbām, jo tieši tā mūs šodien iznīcināja.”
Aija Putniņa atzina, ka metienu (ne)precizitātē sava loma bijusi arī uztraukumam: “It kā tam tā nevajadzētu būt. Esam pieredzējušas spēlētājas, kuras tam visam jau daudz reižu gājušas cauri, tomēr jāatzīst, ka šādos turnīros pirmās spēles vienmēr rada kaut kādu papildus nervozitāti.” Viņai paticis, kā komanda nospēlējusi aizsardzībā, sevišķi jau spēles sākumā. “Pārķērām bumbas, izcīnījām daudz atlēkušo bumbu. Tikai jāiemet to bumbu grozā, kad ir labas situācijas,” rezumēja spēlētāja.