“Ar treneri bijām izstrādājuši taktiku tomēr skriet pa otro celiņu, lai arī tur ir lielāka grūtīšanās. Skrējiens īsti nesanāca tik labs, kā gribējās. Ja būtu nedaudz ātrāks tas skrējiens, tad tiktu tālāk. Vēl arī kāju saplēsu.
Protams, grūstīšanās nesekmēja laba rezultāta sasniegšanu. Īsti nesanāca labi atklāties. Lielākā kļūda bija pēdējā pagriezienā, kad izvēlējos tādu ne visai labu pozīciju, tāpēc nevarēju noturēties līdzi līderu grupai, kurai sanāca atrauties,” Jurkevičs norādīja izšķirošo skrējiena brīdi. “Tas galvenokārt bija pirms galvenā pagrieziena, kur palaidu skrējējus garām. Pēc tam nesanāca viņus apskriet, bet līderi tikmēr aizskrēja. Mēģināju tikt līdzi, taču drusku nepietika. Zinājtu, ka tik maz pietrūks, tās dažas desmitdaļas būtu atradis.”
Viņš atklāja, ka distancē cīņa bija ne pa jokam: “Visu laiku jau pa kājām sita. Gan no aizmugures, gan no priekšas trāpīja, taču neskriešu jau pa trešo celiņu. Jāskrien, kā ir, tā ir. Katrā aplī uz kājām kāpa. Pats tīšām nevienam nespēru, bet netīšām gan jau sanāca.”
Sportists debiju olimpiskajās spēlēs atcerēsies divejādām izjūtām. No vienas puses jauna pieredze, startēšana kopā ar pašiem labākajiem skrējējiem, atmosfēra. No otras – nedaudz pietrūka gan rezultāta, gan veiksmes. “Laikam jau jātrenējas vairāk,” Jurkevičs secināja. Viņa uzdevums bijis iekļūt pusfinālā, bet fināls diezin vai būtu pa spēkam.