Pirms skeletona trenējies vieglatlētikā. Latvijas čempionātā jauniešu sacensībās 100 metru skrējienā ieņēmi ceturto vietu, kas nebūt nav peļami. Kāpēc pārstāji trenēties?
Īstenībā vieglatlētikā es biju vidējais aritmētiskais sportists. Biju Siguldas čempione, un tas arī viss. Man nekad arī nebija tālejoši plāni šajā sporta veidā. Tie bija treniņi ārpus skolas brīvajā laikā, lai vienkārši nodarbotos ar sportu.
Kāds bija bērnības sapnis?
Pilnīgi noteikti nebija saistīts ar skeletonu. Kad mācījos ģimnāzijā, biju jau beigusi nodarboties ar dejošanu un fizkultūras skolotāja mani pamudināja aiziet uz vieglatlētikas treniņiem. Skriet garos gabalos man ļoti nepatika, tāpēc arī pievērsos sprintam. 100 metru vēl varēju noskriet, bet 200 metru distance jau bija kā zobu sāpes.
Vieglatlētikas sprints, šķiet, ir piemērotākais sporta veids, ar kuru nodarboties pirms skeletona?
Piekrītu, jo starta ieskrējiens būtībā ir sprints, tikai tādā neērtā pozīcijā.
Kad nokļuvi skeletonā?
Tas bija pēc 2010. gada Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Fizkultūras skolotāja pateica par gaidāmajiem atlases testiem skeletonā. Es vēl tagad atceros skolotājas teikto. Viņa sacīja, ka, nokļūstot skeletonā, būšot jau daudz nopietnāki treniņi nekā vieglatlētikā. Toreiz man tas bija par vienu ausi iekšā, otru ārā - jā, jā, skolotāj... Izrādījās, ka to pašu skolotāja bija teikusi Elīnai. Vieglatlētikas treniņā kopā sildījāmies un norunājām, ka kopā varētu aiziet paskatīties uz olimpiskajām zvaigznēm cerībā, ka Martins ar Tomasu (Dukuri - aut.) arī varētu būt. Ja godīgi, es toreiz vēl jaucu, kuri brāļi ir skeletonā - Šici vai Dukuri.
Turpmākais jau bija veiksmes stāsts viena olimpiskā cikla garumā, kura laikā no iesācējas kļuvi par olimpieti 2014. gada olimpiādē Sočos...
Tā varētu teikt, lai gan Sočos es nokļuvu ar īpašo ielūgumu.
Cik ilgs laiks pagāja, kamēr saprati, ka skeletons ir tavs īstais sporta veids?
Es pat nezinu. Varbūt 2013. gadā pirmo reizi nokļūstot olimpisko spēļu mājvietā Sočos. Jaunās trases iemēģināšanas laikā es apjautu, ka sapnis par olimpiādi jau ir pavisam reāls.
Kas līdz tam bija skeletons - brīvā laika pavadīšana un aizraušanās?
Es neteiktu, ka aizraušanās, jo es vienmēr esmu centusies visu darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet ne vienmēr tas ir sanācis. Līdz tam bija trašu iepazīšana un baiļu pārvarēšana. Tā bija tāda taustīšanās un meklēšana, kas ir skeletons un kas es esmu šajā sporta veidā.
Bailes ir pirmais un svarīgākais, lai nodarbotos ar skeletonu?
Pašā sākumā man pat mazāk bija baiļu sajūtas. Bērnībā es uzaugu kā pašpuika. Man ir divi brāļi, un mamma vienmēr smējās, ka viņai esot sajūta - it kā audzinātu trīs dēlus... Sākumā ķēru izjūtas un adrenalīnu. Kad sākās startēšana Pasaules kausa izcīņā, tad katra trase bija jāapgūst no jauna, arī ar kritieniem gadījās tikt līdz finišam, vajadzēja atkal celties un braukt. Tas bija pagrūts periods.
Nepatīkamākās atmiņas joprojām ir no Amerikas trases Leikplesidas, kur desmitajā virāžā kriti un tikai četrpadsmitajā atguvies?
Jā, un tikai šosezon pēc Altenbergas posma es pirmo reizi videoierakstā redzēju to braucienu. Trenerim Matiasam Bīdermanam ir HD disks ar visu sezonu braucieniem. Viņš man bija iedevis noskatīties Altenbergas treniņbraucienus, un es ieraudzīju, ka ir video no tās sezonas.
Pēc noskatīšanās nav atkal parādījusies baiļu sajūta?
Tas patiešām izskatījās baisi, un labi, ka treneri man toreiz ierakstā neparādīja kritienu. Tagad es to uztveru mierīgāk. Lekplesidā bija smagākais kritiens, bet ir bijušas vēl nepatīkamas situācijas trasēs.
No malas izskatās neomulīgi, redzot, kā skeletona kamanās sportisti traucas uz leju ar galvu pa priekšu. Dukuri gan ir teikuši, ka kamaniņu sports un bobslejs esot bīstamāki. Pašai ir bijusi iespēja par to pārliecināties?
Ar kamaniņām neesmu braukusi, bet ar bobsleja kamanām mani ir novizinājuši pa trasi. Tās izjūtas man nepatika - Siguldā man uzstūma galvā to lielo bobsleja ķiveri, un galva visu laiku kratījās šurpu turpu. Arī spiediena sajūta virāžās uz muguru man nepatika. Par kamaniņām man ir stāstījuši brāļi (Dukuri). Salīdzinot ar skeletonu, kamanas ir augstāk no ledus, tāpēc ātrākas un bīstamākas.
Savulaik esi teikusi, ka skeletonā ir svarīgi noķert īstās sajūtas. Tad arī esot gandarījums no braukšanas. Šosezon ir labs rezultāts un, var teikt, arī bauda no tā, ko dari?
Ne gluži, jo braucieni nav bijuši tīri un perfekti, lai tos baudītu. Treniņos man tā ir bijis, kad braucu, kamanas iet pa manis izvēlētu trajektoriju un es ķeru kaifu. Tas ir reizēs, kad nav jādomā par plānu B - ja nu kas...
Cik ilgam laikam ir jāpaiet - trim gadiem, lai šīs sajūtas iegūtu?
Neteikšu, ka to laiku būtu jau sasniegusi. Es esmu vēl ceļā uz to, lai izbaudītu katru braucienu. Skeletonā pieredze dod ļoti daudz. Tā balstīta uz trašu pārzināšanu, jo īpaši atslēgas vietu.
Septiņpadsmit gadu varētu būt optimālais vecums treniņu sākšanai?
Ir ļoti atšķirīgi piemēri. Dažās komandās, piemēram, Vācijā, meitenes jau padsmit gados nopietni trenējas, citās komandās atkal tikai pēc divdesmit gadu sliekšņa pārsniegšanas ienāk jaunas sportistes. Mums viena meitene četrpadsmit gadu vecumā brauc ar skeletonu. Junioru vecums skeletonā ir līdz 23 gadiem.
Cik kupla ir Latvijas skeletona komanda?
Mēs trīs braucam Pasaules kausā (Priedulēna, Martins un Tomass Dukuri - aut.). Trīs mūsējie - Endija (Tērauda), Ivo (Šteinbergs) un Kristaps (Zeila) startēja Eiropas kausā. Vēl mums ir trīs sportisti, kuri gatavojas Jaunatnes olimpiādei. Tie ir Krists (Netlaus), Dārta (Zunte) un Paula (Lāce). Tā arī ir visa Latvijas skeletona komanda.
Nākamsezon Latvijai varētu būt arī otra dalībniece Pasaules kausā?
Domāju, ka noteikti ne, jo meitenes tikai sāk apgūt Eiropas trases. Endijai starts Altenbergā bija tikai otrais ārpus Latvijas. Pērn viņa brauca Īglsā. Lai nokļūtu Pasaules kausa apritē, Endijai būtu jāstartē Interkontinentālajā kausā, un tur, man šķiet, viņai vajadzētu sasniegt labāko desmitnieku.
Neilgojies pēc otras Latvijas skeletonistes Pasaules kausā? No vienas puses, veidotos iekšējā konkurence, bet sadzīvē gan jau būtu interesantāk. Tagad sanāk būt tikai puišu sabiedrībā?
Īstenībā es jau no bērnības vairāk laika esmu pavadījusi puišu bariņos, tā ka sadzīvē man nav nekādu problēmu. No konkurences viedokļa tas pat būtu labi, jo es jau šovasar fiziskajos treniņos sasparojos, kad jutu, ka jaunās meitenes ar enerģiju un degsmi man pietuvojas. Viņas man neļāva ieslīgt ikdienas rutīnā. Līdzīgi Martins ar Tomasu viens otru dzen uz priekšu.
Rezultātu straujais progress visvairāk esot saistīts ar skeletona kamanu rāmja pārbūvi, ko veicis Dainis Dukurs?
Jā, jo fiziskajā un psiholoģiskajā gatavībā es neesmu tik daudz pielikusi. Arī trasēs pērn es nebraucu daudz sliktāk - kļūdas man ir arī šosezon, bet tās man maksā krietni mazāk. Vasarā Dainis pilnībā izjauca kamanas, nomainīja detaļas, bet Martins man iedeva jaunu slidu koncepciju. Tas viss ir attaisnojies.
Tas vēlreiz norāda, cik liela nozīme skeletonā ir tehnikai?
Ne velti vāciešiem ir FES institūts, kur testē tehniku. Itin bieži mēs varam redzēt, ka sportistes brauc ar kļūdām, bet rezultāts nepasliktinās. To redzot, dažreiz pat rokas nolaižas un gribas iesaukties - nu kāpēc man tā nav? Tāpēc šosezon ir prieks censties, jo kamanas patiešām labi slīd.
Brāļu Dukuru slidas arī vari izmantot?
Izmēri ir tie paši, bet viņiem ir atšķirīgs slidu asums un dziļums mazajās gropītēs. Es ar tādām slidām nevarētu nobraukt, jo kamanas slīdētu šķērsām. Viņi gan man daudz palīdz ar padomu. Ne visās vietās man ar savu ātrumu ir jābrauc tā, kā viņi to dara, bet lielajās līnijās braukšanas stili mums sakrīt. Liels paldies brāļiem par padomu, jo bez viņiem es nebūtu tur, kur pašlaik esmu.
Tagad jau skaties, kā varētu apsteigt vācietes, vai arī orientējies uz izkarotās pozīcijas nosargāšanu?
Nākotnē es raugos piezemēti. Neuzskatu, ka esmu jau top sešnieka braucēja. Sezonas sākums man ir liels pārsteigums. Šāds iznākums man pat sapņos nerādījās. Turpmākajās sacensībās es priecāšos arī par iekļūšanu labāko desmitniekā. Tāds rezultāts mani apmierinās. Uz priekšu ir jāiet soli pa solim.
Kāpēc nestartēsi Ziemeļamerikas posmos?
Budžetā tas būtu liels robs, un šosezon man svarīgas sacensības būs pasaules junioru čempionātā, jo pēdējo reizi varēšu startēt junioru apritē. Tā būs laba iespēja izpildīt Latvijas Olimpiskās vienības noteiktos kritērijus.
Junioru čempionātā būsi viena no galvenajām favorītēm uz uzvaru?
Īstenībā nē, jo startēs arī vāciete Lelinge (Vinterbergā izcīnīja otro vietu - aut.), kura no Ziemeļamerikas speciāli atbrauks uz junioru čempionātu. Krievijai būs spēcīga komanda, jo arī šīs valsts sportistēm tās būs svarīgas atskaites sacensības.
Sapni par lēkšanu ar izpletni esi piepildījusi?
Jā, draugi man 21. dzimšanas dienā uzdāvināja lēcienu. Dāvanu kartes termiņš jau tuvojās beigām, kad šovasar tomēr saņēmos un aizbraucu. Lietuvā instruktora pavadībā veicu lēcienu. Man patika.
Puiši noteikti gribēs zināt, vai joprojām esi brīva meitene?
Neesmu.
Kāds ir sezonas mērķis?
Pasaules junioru čempionātā divreiz esmu bijusi ceturtajā vietā. Gribētos vienreiz uzkāpt uz goda pjedestāla un lai manis dēļ izkar Latvijas karogu. Tad es starošu!