Daudzus gadus Aleksandru Samoilovu zinājām kā augstākā līmeņa pludmales volejbolistu, bet šajā vasarā viņš jaunajā amatā nokļuvis sev pašam samērā negaidīti.
“Kad sapratām, ka netiksim uz Nāciju kausu un neturpināsim cīņu par olimpiskajām spēlēm, nolēmu paņemt divas nedēļas ilgu pauzi, lai apdomātu, ko turpmāk darīšu dzīvē. Sportista amats ir kā baletdejotājām vai ugunsdzēsējiem. Savos 40 gados it kā vēl esi jauns kā vīrietis, bet esi pensionārs savā profesijā. Ja neesi veidojis duālu karjeru, neesi paralēli ieguvis izglītību, tas ir ļoti sarežģīts brīdis. Pat ar visu izglītību sarežģīts, jo sportistam jau nav nekādas darba pieredzes. Būtībā esam pilnībā neaizsargāti,” atklāj Samoilovs, kurš karjeras laikā ieguva vairākas augstākās izglītības. “Labi zinu, kā domā sportists spēka gados. Tajā brīdī es taču esmu neievainojams un sportošu mūžīgi, kādas vēl sociālās garantijas?! Es tolaik pat nezināju, kas ir ģimenes ārsts un ar ko viņš nodarbojas. 40 gados, kad tev jau ir pāris bērnu, parādās nopietnas traumas, kas var izsist no ierindas pat uz gadu, pusotru, pēkšņi nākas meklēt jaunas iespējas, kā izdzīvot un nodrošināt ģimeni.”
Tā nu šī divu nedēļu pārdomu perioda laikā Samoilovs skatījies uz plāniem uzņēmējdarbībā, bet uzzinājis, ka ir vakanta vieta Sporta departamentā. “Padomāju un pieteicos, un tad jau viss notika nereāli ātri.”
Bijušais sportists saka, ka pats sākotnēji vēlējies sākt strādāt no novembra, līdz saņēmis zvanu, kurā viņam vaicāts vai var uzsākt darbu jau nākamajā dienā. “Visi apkārtējie teica, ka es esmu traks, ka šī ir vieta, kur cilvēki tiek pamesti zem tanka, bet kādam tas ir jāuzņemas. Kādam ir jākļūst par līderi, kurš spēj šo komandu vest uz priekšu. Pēdējos gados ne reizi vien dzirdēts, ka sporta pārvaldībā vērojams līderības trūkums. Ja mēs, sportisti paši, nepieņemsim šos izaicinājumus, līderība pati par sevi neveidosies.”
Kā savu pirmo mērķi Samoilovs izvirzījis palielināt kopējo budžetu sporta nozarei. “Ne tikai valsts budžetu, bet strādāt pie tā, lai radītu iespējas ievērojami vairāk piesaistīt privāto sektoru. Ir sporta veidu federācijas, kuras teju vai dzīvo tikai uz valsts budžeta, un ir federācijas, kurās valsts finansējums veido vien desmito daļu kopējā budžeta. Jāsaprot, kāpēc viena federācija spēj piesaistīt līdzekļus, bet cita to nevar. Iespējas jau ir dažādas – sponsori, dalībnieku iemaksas vai starptautiskās federācijas finansējums un atvieglojumi. Tas bieži vien ir tikai menedžmenta un labas pārvaldības jautājums,” saka sportists, paralēli paužot arī nepopulāru viedokli, ka sports Latvijā ir pietiekami labi atbalstīts.
Tomēr, lai progress notiktu, sporta nozarei nepieciešams strādāt kopā. “Mums jāsaprot, ka visi esam vienā laivā un visi veidojam sporta sabiedrību. Ja katrs nemitīgi vilks deķi uz savu pusi un par katru cenu centīsies sev dabūt vislielāko labumu, attīstības nebūs. Var jau rādīt ar pirkstu uz citām federācijām par kaut kādām viņu neveiksmēm vai viņu vadītāju izdarībām, bet galu galā no malas uz to skatās kā uz visas sporta sabiedrības kopēju neveiksmi. Cilvēkiem ārpus nozares ir vienalga, kurā tieši sporta veidā kāds nesmukums sanācis. Mūs visus uztver kā sportistus neatkarīgi no tā, vai esam volejbolisti, bobslejisti vai basketbolisti,” pauž Sporta departamenta vadītājs.
“Man kā sportistam, godīgi sakot, nebija sajūtas, ka mēs sporta nozares iekšienē kaut ko nevaram sadalīt, tomēr, kad atnācu šeit, sāku runāt ar dažādiem cilvēkiem, diemžēl jāsecina, ka sporta nozare ir viena no sašķeltākajām Latvijā. Pat nezinu, kādēļ, taču sportā gadu gaitā izveidojušās pretējas frontes, kas savā starpā cīnās, turklāt bieži vien nešķiro līdzekļus. To labi parāda tas, ka dažādi problēmjautājumi bieži vien netiek risināti savstarpējās diskusijās, bet uzreiz mesti medijos. Iespējams, tā savu var panākt ātrāk, taču nozarei tas parasti nodara vairāk ļaunuma nekā labuma,” pauž Samoilovs, kā piemēru nosaucot gadījumu, kad šovasar Latvijas Volejbola federācija publiski cīnījās par finansējumu U20 izlasei. “Jau pēc pirmās diskusijas cilvēki pateica: ja tas netiek atrisināts šeit un tagad, tad viss – mēs ejam uz medijiem!”
Pilnu interviju ar Aleksandru Samoilovu lasiet Sporta Avīzes septembra numurā, kas labākajās preses tirdzniecības vietās atrodams vēl tikai šonedēļ.