Fragments no intervijas:
Kādā virzienā iet Latvijas volejbols?
Svarīgākais ir saglabāt tās tradīcijas, pašreizējo līmeni. Pagaidām par nopietnu izrāvienu ir grūti runāt. Jācenšas sasniegt kādu rezultātu, kas radītu pamatu attīstībai, taču allaž nedaudz nepietiek. Viss jau tāpat vien nenāk. Katrs "nedaudz" ir jānopelna ar attieksmi, darbu, ieguldījumiem. Gribētos, lai vairāk jauno parādītos. Tā ir mūsu lielākā sāpe. Lai iekšējā konkurence būtu lielāka. Pašlaik skats uz tuvākajiem gadiem ir pabāls.
Mūsu klubu līmenis šobrīd ir Latvijas iespējām atbilstošs?
Nedaudz atpaliekam no igauņiem, kuriem tā sistēma ir drusku vairāk sakārtota. Negribu iedziļināties visās likumdošanas niansēs, taču viņi var atļauties vairāk, tērēt vairāk, piesaistīt ārzemniekus. Tur jau tas slēpjas - viņiem ir vairāk komandu, lielāka iekšējā konkurence un vairāk jauno talantu.
Mums savulaik augstā līmenī bija Radiotehniķis, Ventspils nafta...
Jā, bet tas bāzējās uz cilvēkiem, kuri izauga padomju sistēmā. Pēc tam... man ir pagrūti vērtēt, jo pats biju prom, Grieķijā, taču droši vien izšķirīgi bija pirmie gadi pēc neatkarības atgūšanas. Volejbols tad zaudēja savu statusu valsts sportā. Tad vēl bija spēlētāji, gana labs līmenis, labi nospēlējām Eiropas klubu kausos, tikām arī uz Eiropas čempionātu, taču nemācējām to visu pilnībā izmantot.
Šobrīd ir sajūta, ka pēdējos gadus vārāmies savā sulā kopā ar igauņiem...
Jā, taču vēl trakāk būtu, ja vārītos tikai Latvijā. Schenker līga un igauņi ir tīri pieklājīgs līmenis.
Kāpēc pēdējos gados tik reti Latvijas vadošie klubi iet Eiropas kausu taciņu?
Vajadzētu jau mums tur atzīmēties, taču, manuprāt, lai to darītu, mums vajadzētu būt arī cīņas spējīgiem. Pieteikties pieteikšanās pēc nav jēgas, tāpēc jāveido konkurētspējīgs sastāvs.
Cik profesionāli strādā Latvijas klubi?
Latvijā visas volejbola komandas ir pusprofesionālas. Lielākā daļa spēlētāju paralēli mācās vai strādā. Nav jau variantu. Izejot no tiem līdzekļiem, kas mums ir pieejami, nav reāli uzturēt profesionālu klubu. Vienu divus spēlētājus var, bet ne visu komandu. Man kā trenerim jau gribētos, lai tā būtu, un pats esmu pieradis strādāt nedaudz citādi. Kā sportists savulaik strādāju citā režīmā. Jāpielāgojas, jo negribu mest plinti krūmos. Jāstrādā tādos apstākļos, kādi ir, un cenšos no tiem izspiest maksimumu. Jāsabalansē tās prasības un gribēšanas. Tik traki jau nav, ka ar to atalgojumu nepietiktu dzīvošanai. Var iztikt, bet tajā pašā laikā ir jautājums, cik es kā treneris par to no viņa varu prasīt.
Vai šādos apstākļos varam sagatavot laba līmeņa spēlētājus?
Ir piemēri, kad puiši aizbrauc uz pietiekami labiem ārzemju klubiem. Cits tur noturas, cits ne, bet ar sagatavošanu, manuprāt, mums problēmu nav. Schenker līga tam ir labs pamats. Viss jau ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja ir gribēšana un vēlēšanās, to visu var sasniegt. Vienkārši ir daudz jāstrādā. Arī papildus.
Esi kā treneris strādājis ar vairākām paaudzēm. Kā mainās motivācijas līkne?
Ir, protams, citādi. Mainās paaudzes, un cilvēki mainās. Pirmām kārtām jau viņu ir mazāk. Tas liek mums strādāt ar visiem, kuri ir gatavi darboties. Jāmācās sadzīvot ar visiem, un jāpanāk, lai viņi paliek tajā sportā. Vispārināt gan man nepatīk, vērtējot jauno paaudzi, taču ir tā, ka šobrīd to kairinātāju apkārt ir daudz, daudz vairāk. Arī tādu, kas novērš no sporta, nedod spēku un neatlaidību iet, kapāties, cīnīties un liet sviedrus. Tagad pamatprincips lielai daļai jauniešu ir - mazāk strādāt, vairāk nopelnīt. Agrāk, ja gribējām kaut ko sasniegt, apzinājāmies, ka sevi ir jāiegulda, jāpieliek lielākas pūles. Šobrīd ir baigi daudz alternatīvu un ir grūti to jaunieti ievilkt sportā. Šeit ir daudz jāupurē, un ne katrs ir gatavs to darīt, ne katrs ir tik ļoti tajā sportā iekšā. Jau atkal - tas viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka, personības.
Ko meklē jaunajos sportistos?
Vispirms gribēšanu. Bez tās nevar. Ar pliku talantu - bez gribēšanas - nekas nesanāks. Protams, skatāmies arī uz dotumiem - vai tie atbilst potenciāli labam līmenim.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 20.aprīļa, avīzē Diena!