Pēc diviem Latvijas izlases zaudējumiem oktobrī Fēru salām un Ungārijai uz sarunu par pašmāju futbolu aicinājām LFF sporta direktoru un U-21 izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš uzskata, ka «eirofija» kavējusi Latvijas futbola attīstību.
Kādi ir galvenie iespaidi par U-21 izlases atlases ciklu?
Pretrunīgi vērtējams. Katrā spēlē bija atsevišķs stāsts. Ko tas parādīja kopsummā? Pirmkārt, mēs šobrīd esam kļuvuši par reāli konkurētspējīgu komandu. Katrā spēlē cīnāmies. Pirms viena vai diviem cikliem mums daudzās spēlēs nebija variantu. Šoreiz atņēmām punktus visām vadošajām komandām. Otrkārt, jāsaka, ka nav stabilitātes un pietrūkst spējas izspiest nepieciešamo rezultātu spēlēs ar sev līdzvērtīgiem pretiniekiem. Situācijās, kurās mums jādominē – jākontrolē vairāk bumba, jāsaasina spēle, jārealizē savi momenti –, ir problēmas. Ar spēles kvalitāti neapmierināts biju divās spēlēs – izbraukuma mačā Maltā, kur mums trūka vienpadsmit spēlētāju, no kuriem seši septiņi būtu sākumsastāvā, un mājas spēlē ar Beļģiju, kurā bijām disciplinēti, bet reālas pretspēles mums praktiski nebija. Vēl viena problēma – netiekam galā ar spiedienu mājas spēlēs, kurās mums nav uzvaru. Izbraukumā spēlējām labāk.
Lielās izlases zaudējums Rīgā Fēru salām daļēji ir sekas iepriekšējo U-21 izlašu nespējai gūt labus rezultātus? Kāpēc tām U-21 izlasēm nekas neizdevās?
Runājot par futbola sistēmu kopumā, ļoti ļaunu joku ar mums izspēlēja Euro 2004, jo pēc tam radās pašpietiekamības sajūta, ilūzija, ka mums viss ir ļoti labi un forši. Zaudējām laiku. Apmēram no 2006. līdz 2011. gadam jaunatnes vecumā LFF neieguldīja. Tobrīd mainījās ierastā situācija, ka jaunos futbolistus gatavo Skonto, to, starp citu, viņi darīja labi, bet jaunā sistēma vēl nebija izveidojusies. Turklāt tobrīd vēl nebija tās situācijas, ka vairākas jauniešu komandas konkurē cita ar citu, kā ir tagad. Es neteikšu, ka tajās izlasēs nebija labu spēlētāju.
Rakels, Karašausks...
Šabala, Dubra, Zjuzins, Kurakins. Daudz spēlētāju, kas tika līdz izlasei. Šajā ciklā mums bija labvēlīga izloze. Bija vairākas komandas, ar kurām var cīnīties. Man grūti teikt, kāpēc tām U-21 izlasēm nevedās. Galvenā problēma, ko redzam pašlaik izlasē, ir tā, ka vairākus gadus LFF gulēja uz Euro 2004 lauriem. Un vēl – kā spējam brīvajā Latvijā sagatavot futbolistus. Tie, kas tika uz Euro 2004, pamatus tomēr apguvuši citā laikā. Mēs zinām, kas ir mūsu vājie punkti, un pie tiem strādājam.
Kuri tie ir?
Pirmkārt, spēlētāju tehniskā sagatavotība. Otrkārt, spēja sagatavot spēlētājus ar labām prasmēm pieņemt pareizos lēmumus. Mūsdienu futbols ar taktisko daudzveidību, situāciju dažādību diktē to, ka mums jāgatavo spēlētāji, kuri prot pielāgoties. Treškārt, jāsaglabā arī Latvijas futbola tradicionālās vērtības: spēles disciplīna, fiziskā sagatavotība, spēja izspiest maksimumu no nedaudziem momentiem. Ja atklāti skatāmies uz mūsu futbola vēsturi, visi panākumi tika gūti ar šīm trim lietām, nevis ar augstu individuālo meistarību.
Vai fizisko sagatavotību kopumā neesam zaudējuši kā savu vērtību? Andreju Rubinu mums vairs nav.
Noteikti esam zaudējuši to augstākajā līmenī. Taču U-21 izlases sakarā varu teikt, ka esam fiziski spēcīga komanda. Spēlējam ar augstu presingu, daudz skrienam.
Visu sarunu ar Daini Kazakēviču lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!