Dienu pēc Jablonec 0:1 zaudējuma pret Dukla, kamēr Valērijs sniedza interviju, viņa komandas biedri Liberecā brauca ar kartingu. Pirmā riņķa mačā Jablonec sagrāva Dukla ar 6:0. Jautāts par spēli, Valērijs rūgti iesmejas: "Labi, ka šoreiz paši nezaudējām ar 0:6. Iespēju viņiem bija daudz!"
Kāds ir čehu futbols?
Komandas dalās: pirmās četras piecas mēģina spēlēt futbolu, savukārt pārējās balstās uz cīņu. Gandrīz katrā komandā ir raženi uzbrucēji, tiem tad centrē, un viņi cīnās par bumbu. Te vispār sanāk vairāk cīnīties laukumā nekā spēlēt futbolu. Taču katrā komandā ir viens divi spēlētāji ar ļoti augstu individuālo meistarību.
Tev jau tas ir parocīgi?!
Jā, bet mana komanda vairāk cenšas spēlēt futbolu, daudz kontrolēt bumbu. Ja nemaldos, statistikā mums katrā spēlē ir 60-65% bumbas kontrole. Ir ļoti grūti spēlēt tādā situācijā, jo visas komandas pret mums aizsardzībā noslēdz visas zonas. Ja ielaižam pirmie, kļūst ārkārtīgi grūti uzvarēt.
Šeit tu spēlē kā smailes uzbrucējs, bet izlasē pirms marta mačiem vienmēr spēlēji zem uzbrucēja. Tieši spēlē ar Čehiju, šķiet, tādēļ sanāca daudz pārpratumu.
Jā, tā bija pirmā reize izlasē, kad mēs spēlējām ar vienu uzbrucēju. Līdz tam mēs bijām divi, un es pārsvarā spēlēju vairāk laukuma dziļumā. Ukrainā sapratne ar pussargiem jau bija labāka.
Rudenī no Kipras kluba Anorthosis, kur atradies īrē, par tevi regulāri pienāca tikai sliktas ziņas. Par nespēlēšanu un disciplīnas pārkāpumiem.
Mani uz turieni pasauca viens aģents no Kipras un kluba sporta direktors. Teica, ka spēlēs ar diviem uzbrucējiem, viens jau ir, bet meklē otru. Kad atbraucu, sapratu, ka tieši treneris mani tur nav gaidījis, jo spēlē ar vienu uzbrucēju. Pusotru mēnesi pēc manas ierašanās klubā sporta direktors ar treneri sastrīdējās tā, ka vairs savā starpā nerunāja. Cik zinu, joprojām viņi nerunā. Mani uz klubu sauca viens, bet trenerim nebiju vajadzīgs. Mēģināju sevi pierādīt, bet sita pa smadzenēm, redzot, ka trenerim ir vienalga, ka esi ne sliktāks, varbūt pat labāks par kādu citu. Treneris gribēja tikt vaļā no manis, lai atbrīvotos naudas līdzekļi citas pozīcijas pastiprināšanai.
Kāds ir futbols Kiprā?
Laukumā valda haoss, nekādas disciplīnas nebija. Mūsu komandā bija divi trīs spēlētāji, kuri darīja, ko gribēja, un treneris neko nevarēja viņiem pateikt. Paņem bumbu un skrien. Rezultātu izšķir nevis komandas darbs, bet individuālā meistarība.
Un kā ar klimatu?
Atbraucu turp augusta beigās. Bija nereāli izturēt. Naktī plus 30 grādu, nav ko elpot. Treniņi bija ne ilgāki par stundu. Sākot ar oktobri, kļuva vieglāk.
Vasarā pārcēlies uz beļģu klubu Brugge, bet jau ziemā tiki izīrēts uz Čehiju ar iespēju pārcelties turp pavisam. Kāpēc Brugge tik ātri bija gatava tikt vaļā no tevis?
Aizvadīju ar Brugge visu pirmssezonu, bet tur ir ļoti liela konkurence. Ir ļoti grūti uzreiz ielēkt tik augstā līmenī (šosezon Brugge iekļuva UEFA Eiropas līgas ceturtdaļfinālā, kur ar 0-1 divu spēļu summā piekāpās finālistam Dnipro - I. P.).
Vai Brugge turpina sekot līdzi tavām gaitām?
Jā. Vienreiz atbrauca uz Kipru. Kad pārcēlos īrē uz Čehiju, nopriecājās, ka būs vieglāk atbraukt pie manis. Neesmu aizmirsts.
Īres līgumā ar Jablonec iekļauts punkts, ka klubs var tevi izpirkt no Brugge. Ja tev to piedāvās, vai izmantosi?
Vēl nezinu galalēmumu, bet man te tiešām viss patīk: gan čempionāts, gan komanda. Brigē man tomēr bija grūti. Ne tikai valodas dēļ, bet arī, piemēram, ēdiena ziņā. Negaršoja man tur ēdiens. Ēdu tikai tāpēc, lai paēstu, nevis tāpēc, ka garšoja. Ja Jablonec piedāvās palikt, domāšu ar aģentu par to, kā būtu labāk.
Visu sarunu ar Valēriju Šabalu lasiet pirmdienas, 18.maija, laikrakstā Diena!