Neiekļūšanai ceturtdaļfinālā priekšplānā tiek izvirzīts tiesnešu grūti izprotamais lēmums (maigi teikts) neieskaitīt Kaspara Daugaviņa vārtu guvumu spēlē ar Baltkrieviju. Ja mūsējie būtu uzvarējuši papildlaikā vai «bullīšos», baltkrieviem, visticamāk, beigtos balle un Latvijai spēle ar Šveici vairs nebūtu izšķiroša. Neatbildētu jautājumu par to epizodi, protams, paliek. Kāpēc Vasiļjevam tiesnesis skaidroja ko pilnīgi citu, nekā pēc tam no IIHF puses tika pamatots soģu lēmums? Kāpēc neprotestēja baltkrievu vārtsargs, kurš vislabāk juta, vai Meija viņam ir patraucējis? Kāpēc neskatījās videoatkārtojumu? Dīvaini bija redzēt, kā nākamajā dienā vēl apšaubāmākā situācijā neatzina kanādiešu vārtu guvumu. Vai tikai tiesneši negribēja parādīt, ka ne jau tikai Latvijai šādas ripas nav ieskaitītas?
Galvenais iemesls netikšanai labāko astoņniekā, manuprāt, tomēr meklējams neritmiskajā spēļu kalendārā. Kā lai neatceras 2005. gadu, kad pēc 0:0 izcīnīšanas pret Somiju nākamajā dienā sekoja 1:9 pret Zviedriju. Vai tiešām visa vaina tad bija meklējama domāšanā? Šoreiz divas svarīgas spēles ar Vāciju un Šveici nācās aizvadīt, kad atpūtai bija mazāk par 19 stundām.
Skaidrs, ka jānorāda uz tiesnešu dīvainībām, bet vajadzētu sist dūri galdā arī tajās reizēs, kad tiek piedāvāts tik neparocīgs spēļu kalendārs.