Martins Dukurs: Pēc karjeras beigām noteikti gribētu pastrādāt par treneri

Telefonsarunā, vienojoties par intervijas laiku un vietu, sacīji, ka Siguldas trasē veicat testa braucienus. Vai tiešām pēc garās un nogurdinošās sezonas skeletonu, ja tā var teikt, neesat atēdušies?

Ir jau tā, ka nedaudz ar piespiešanos braucu uz trasi. Ja godīgi, jau Korejā bija grūti. Pēc pasaules čempionāta parasti ir emocionālais kritums. No otras puses, sezonas beigās ir ļoti labas braukšanas sajūtas, jo visu laiku ir braukts. Sezonas beigās diezgan precīzi var noteikt visas nianses, piemēram, virāžu ieejās un izejās, cik mīksti vai cieti kamanas izbrauca konkrēto vietu. Otrs iemesls braukšanai Siguldā ir mana vēlēšanās tikt skaidrībā, kurā virzienā vasarā strādāt. Ar to domāju kamanu būvniecību. Pirms Korejas dažas lietas pamainījām. Tomasam bija nedaudz citāds risinājums, un viņa kamanas slīdēja vislabāk. Tāpēc es gribu pamēģināt arī viņa versiju. 

Pirms Jaungada mūsu sarunā izteicies, ka tehnikas meklējumos esi apmaldījies. Vai tiešām, kad līdz olimpiādei ir palicis mazāk nekā gads, ir nepieciešamība būvēt jaunas kamanas?

Es domāju, ka jā. Patlaban es nevaru teikt, ka man ir ļoti labas tendences. Ja trasi izbraucu labi, ir okei, bet, ja braucieni būtu sliktāki, tad arī nekas labs nebūtu. Pagaidām Korejā es turos uz starta rēķina un, ja labi izbraucu devīto virāžu, arī beigās uzrādu cienīgu rezultātu. Ir vēl jāstrādā. Šosezon bija tāds haoss ar kamanām! Es lēkāju no vienām uz nākamajām un beigās uz Koreju braucu ar pārtaisītām kamanām, ar ko 2012. gadā vinnēju pasaules čempionātā Leikplesidā.

Katram braucējam ir trases, kurās viņš jūtas labāk. Kādas tev ir sajūtas Phjončhanā?

Trase man patīk. Ja vēl devītā virāža būtu vienkāršāka, es teiktu, ka trase ir pavisam 
parocīga. Man labāk tīk trasēs, kas ir pretējas darba trasēm. Es tās sauktu par sajūtu trasēm, kā Vinterberga un Īglsa, kur virāžās nav tik liels spiediens un daudz ko var izdarīt ar sajūtām. Rupjās stūrēšanas trases, kā Leikplesida, nav man. Man tādās trasēs īsti arī nepatīk braukt. 

Vai taisnība, ka korejietis Sunbins Juns treniņos izvēlējās braukt atsevišķi no pārējiem?

Viņš kopā ar visiem nobrauca tikai divus braucienus. Tāds ir nolikums – lai piedalītos sacensībās, treniņos obligāti ir jānobrauc divi braucieni. Pārējos treniņbraucienus viņš veica pa vakariem, un tad trasē bija pastiprināta apsardze.

Ko viņš gribēja panākt – lai citi neredzētu viņa izvēlētās trajektorijas?

It kā – jā, tomēr treniņos viņš brauca diezgan draņķīgi. Bija redzams, ka viņš mokās. Iesākumā viņš vispār nerādījās. Uz treniņiem nāca viņa treneri un visus filmēja, bet pēc tam Juns pats ieradās un visu dienu nostāvēja devītajā virāžā. Es sapratu, ka viņam nav īstas skaidrības, jo citādi jau viņš visu treniņu laiku nebūtu nostāvējis vienā vietā. Kad viņš nobrauca oficiālos treniņu braucienus un tie bija slikti, atskanēja smiekli un viņa virzienā vērstas skaļas replikas: "Tādas trajektorijas jūs visu laiku slēpāt? Mēs tā braucām pirmajā treniņu dienā!" 

Kā tu sarindotu konkurentus pēc bīstamības?

Numur viens joprojām ir korejietis Juns. Viņš starta ieskrējienā gan jau vēl progresēs, tāpat Phjončhanā ir viņa mājas trase, bet, galvenais, – kamanas gatavo Bromlijs. Es šaubos, vai bez viņa Juns būtu tik augstu uzlēcis. Krievs Tretjakovs ir ļoti neizdibināms. Treniņos viņš var dauzīties pa apmalēm un, kā Soču olimpiādē, uzrādīt divdesmitos rezultātus, bet uz mačiem var atkal saņemties. Ņikita Tregubovs mani pārsteidza, ka tik ātri ir sācis apbraukt Tretjakovu. Tas noteikti atstāj iespaidu uz Tretjakovu, turklāt Tregubovs izsaka diezgan asus pārmetumus, ka viņš brauc labāk, tomēr labāka tehnika ir Tretjakovam. Krieviem katls vārās ar diezgan augstu temperatūru. Par vāciešiem jāsaka, ka viņi diezgan slikti iztur psiholoģisko spiedienu. 

Pēc brāļiem Dukuriem skeletons Latvijā varētu arī beigties?

Man grūti atbildēt. Pirmkārt, vai būs jaunieši, kuri gribēs nopietni strādāt. Mēs jau padomu neatteiksim un sagatavot tehniku palīdzēsim. Otrkārt, liela nozīme būs tam, vai mūsu tēvs būs gatavs turpināt darboties skeletonā. Galvenais, lai kādā brīdi neizveidojas pārrāvums. Trase, starta estakāde un tradīcijas – ir visi priekšnoteikumi, lai skeletons Latvijā turpinātos.

Visu interviju ar Martinu Dukuru lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!