Kā norādīja DnB NORD Bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, līdzās tradicionālām nozarēm, kurās izejvielu pieejamības dēļ Latvijā ražota produkcija dominē, piemēram, pārtikas ražošana, atsevišķas būvmateriālu kategorijas, pēdējā desmitgadē vietējie ražotāji aktivizējušies dažādu luksusa preču jomās.
"Pirms desmit gadiem daudziem no mums pat nenāca prātā, ka Latvijā varētu ražot ko ekskluzīvu, specifisku un netradicionālu, taču tagad varam iegādāties vietējo ražotāju kosmētiku, augstas kvalitātes poligrāfijas izstrādājumus, arī ekskluzīvus pārtikas produktus - piemēram, sierus," sacīja Strautiņš, piebilstot, ka tuvākajā nākotnē varētu sagaidīt vietējās produkcijas īpatsvara pieaugumu arī tādās jomās kā sadzīves ķīmija, masu kosmētikas līdzekļi un dizaineru apģērbi.
Pēc viņa teiktā, ražotājiem ir pamats ticēt, ka Latvijas tirgus, lai arī mazs, tomēr ir gana perspektīvs un augošs un produktu vietējo izcelsmi uzņēmumiem vajadzētu izcelt. Tomēr vienlaikus Strautiņš arī ieteica izturēties pret patriotisku motīvu uzsvēršanu mārketinga aktivitātēs godprātīgi, jo Latvijas patērētājs ir gana prasīgs, lai ātri secinātu, ka, piemēram, vietējās preces kvalitāte neatbilst tās cenai. Tādā gadījumā apelēšana pie patriotisma ražotājam var nākt tikai par sliktu un kaitēt reputācijai.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Politikas nodaļas vadītājs Jānis Butkevičs uzsvēra, ka galvenā problēma, kas izkristalizējas sarunās ar vietējiem uzņēmējiem - gan ražotāju, gan tirgotāju pārstāvjiem, ir "pietiekami labi nokomplektētas "makšķeres" trūkums". Lai Latvijas uzņēmumi būtu konkurētspējīgāki vietējā tirgū, jānodrošina iespējami stabila un labvēlīga biznesa vide, tostarp finansējuma pieejamība, gudra nodokļu politika, iespēja papildināt profesionālās zināšanās, kā arī saprātīgs vietējo ražotāju protekcionisms, norādīja Butkevičs.
"Protams, mēs nevaram uzlikt ierobežojumus ārvalstīs ražotām precēm, bet jābūt tādiem nosacījumiem, lai ārvalstnieki nekļūtu konkurētspējīgāki par vietējiem uzņēmumiem kādu neracionālu nosacījumu dēļ. Piemērs ir dolomīta šķembu ražotne, ar kuras vadītājiem nesen runāju, kuri raksturoja kādu savulaik izveidojušos situāciju, kad valsts pasūtījumos nosacījumi bija tādi, ka Latvijas uzņēmums gribēdams nevarēja kvalificēties, taču lietuviešu kolēģi šīm prasībām atbilda," atzina Butkevičs.
Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne atzina, ka pēdējos gados diemžēl nodokļu politika nav bijusi tik prognozējama, kā vairumam gribētos, tomēr patlaban esot nolemts nodokļu likumus atvērt un grozīt ne biežāk kā reizi gadā. Tiesa gan, uzņēmēji, kas piedalījās diskusijā, izteica bažas, ka arī tik bieži grozīt likumus nav saprātīgi.
Savukārt problemātiku, ar ko neatkarīgi no nodokļu politikas vai finansējuma pieejamības uzņēmējdarbībai saskaras vietējā ražojuma preču tirgotāji, iezīmēja modes preču interneta veikala Creative Latvia direktore Līga Bizune. Viņas vadītais interneta veikals patlaban darbojas aptuveni gadu, un tā klāstā ir aptuveni 50 vietējo dizaineru apģērbu un aksesuāru. Bizune atzina, ka, iespējams, paradoksālākā atziņa, darbojoties šajā jomā, ir tā, ka cilvēki acīmredzot tik ļoti pieraduši pie importa produkcijas, ka ir patiešām jānopūlas, lai cilvēkiem pārdotu vietējā ražojuma preci.
"Problēma, ko bieži uzsver pircēji, ir Latvijas ražotāju augstās cenas," norādīja Bizune. Pēc viņas domām, pirmkārt, ir jāpārkāpj pāri saviem līdzšinējiem pieņēmumiem un jāveido sadarbība starp ražotājiem - piemēram, dizaineri, kuri patlaban audumu pērk atsevišķi, iegādājoties to par salīdzinoši augstu cenu, to varētu darīt kooperējoties. Iespējams veidot arī kopīgas šūšanas darbnīcas un sadarboties citos veidos, lai gala cena produktam būtu zemāka nekā patlaban. Otrs risinājums ir attīstīt vairākas produktu līnijas - ekskluzīvu un augstas klases produktu līniju, kā arī otru - masu produkciju. "Tā dara arī daudzi pasaulē zināmi augstās modes zīmoli, kuriem patiesībā lielāko daļu apgrozījuma nodrošina tieši masu produkcijas līnijas," stāstīja Bizune.
Viņa arī atzina, ka pamatproblēma daudzos gadījumos ir tā, ka ražotājs nereti arī pats cenšas tirgot savu preci un par vienādu cenu to pārdod gan patērētājam, gan veikaliem, līdz ar to radot nevienlīdzīgu un lieku konkurenci. Ieguvēji esot tie, kas nosaka atšķirīgas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenas vai arī - ieteicamo cenu, kā tas notiek arī daudzviet citur pasaulē.
Tam piekrita arī šokolādes kosmētikas ražotāja Mai-Šoko vadītājs Juris Riekstiņš, kurš stāstīja, ka uzņēmuma pirmsākumos mēģinājis tirgot saražoto arī pats, taču ar laiku sapratis - katram jādara savs darbs. "Produkcija patlaban ir nopērkama aptuveni 20 veikalos, un, kamēr viņi to tirgo, es varu darīt citas svarīgas lietas. Jā, es joprojām mēdzu tirgot produkciju dažādos tirdziņos, taču to nedaru apgrozījuma dēļ, bet gan tādēļ, ka tur varu satikt klientus aci pret aci, aprunāties, saprast, kas viņiem patīk, kas - nē, kādus produktus vēl vajadzētu ieviest ražošanā," sacīja Riekstiņš, norādot, ka savā praksē nosaka tirgotājiem ieteicamo cenu, kas ir aptuveni par 10% augstāka nekā tā, par kādu kosmētikas līdzekļus no viņa var iegādāties gadatirgos.