Laikraksts izpētījis, ka gandrīz visi marinētie gurķi, kas
izskatās pēc vietējiem, patiesībā ir audzēti, marinēti un fasēti Indijā, Turcijā vai Ungārijā. Piemēram, lielākā augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmuma Latvijā Spilva sortimentā
no sešiem marinēto gurķu veidiem tikai viens ir ražots no Latvijā
audzētiem gurķiem, turklāt tos gatavo nelielā daudzumā, tādēļ bieži
gadās, ka īsi pirms jaunās gurķu ražas tie vairs nav nopērkami.
Uzņēmuma Leversa, kas
Latvijā darbojas ar KOK zīmolu, mārketinga direktors Viktors
Bižans skaidrojis, ka pārspēt Indiju gurķu ražošanā var tikai tās valstis, kur ir
līdzvērtīgi klimata apstākļi, jo tur novāc trīs gurķu ražas gadā,
Turcijā — divas, bet Latvijā — tikai vienu. Uzņēmums konservētos dārzeņus pasūta Ungārijā, Polijā un
Indijā un šādu politiku
pamato ar izdevīgumu, jo citu valstu ražojumi ir
lētāki.
Latvijas Augļkopju asociācijas (LAA) pārstāvis Jānis Zilvers norāda, ka vietējo ābolu cenu būtiski ietekmē raža Polijā — pērn tur izaudzēts divreiz vairāk ābolu nekā parasti, tādēļ svaigo ābolu tirgū vairumtirdzniecības cena Latvijā nokrita gandrīz trīs reizes. Viņš arī noraidījis Spilvas pārmetumu par nepietiekamo vietējo ābolu audzētāju jaudu, sakot, ka lielākie dārzi ražo aptuveni 500 tonnas ābolu gadā, līdz ar to Spilvai pietiktu ar pusi laba audzētāja ražas. Pārtikas ražotājs savukārt paskaidrojis, ka tai der tikai noteiktas šķirnes āboli.
Spilva gan uzsver, ka ne visas izejvielas piepērk ārzemēs — vairākus dārzeņus un zaļumus ražotājs iepērkot tikai no vietējiem audzētājiem, piemēram, skābenes un pagaidām arī mārrutku saknes. Tas gan esot "sāpju bērns", jo nedaudzos audzētājus neapmierina uzņēmuma piedāvātā cena, tādēļ ražotājs apsver iespējas tos pirkt Ungārijā.
Visu Aleksandra Vorobjova rakstu "Ražots tepat - Indijā" lasiet piektdien laikrakstā Diena.