Jaunu tirgu atrašanā ir veicies labi

Latvija 2023. gadā pēc egļu, lapotu koku un koku zaru eksporta apjoma uz vienu iedzīvotāju bija septītajā vietā pasaulē. To rāda Starptautiskā Tirdzniecības centra (International Trade Center – ITC) dati. (Jāatgādina, ka ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (nosaukums angļu valodā – UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija.)

Arī šoziem daudzi Latvijas iedzīvotāji ir svinējuši ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus, kā arī sagaidījuši jauno gadu pie izpušķotas eglītes. Šo tradīciju ilgstoši atbalsta AS Latvijas valsts meži, kas parasti katru gadu decembrī mūsu valsts iedzīvotājiem ļauj uzņēmuma apsaimniekotajos mežos, galvenokārt meža ceļu trasēs, grāvjos, stigās un zem elektrolīnijām, nocirst vienu eglīti savām vajadzībām Ziemassvētku un gadumijas svinībām mājās.

Pilsētnieku tradīcija

Latviešu tradīcijās izpušķotai eglītei kā Ziemassvētku un gadumijas svinību sastāvdaļai nav ļoti sena vēsture. Savulaik vairāki uzņēmumi savas Ziemassvētku laika reklāmas kampaņas balstīja apgalvojumā, ka Rīga ir Ziemassvētku eglītes dzimtene. Tika atrastas senu hroniku liecības par to, ka jau XV gadsimtā šad un tad Rīgas zemākas kārtas ļaudis decembrī dejojuši ap izpušķotu eglīti. Rīga tika pozicionēta kā Eiropas Ziemassvētku galvaspilsēta, kā vieta, kur pirmoreiz pasaules vēsturē tikusi pušķota un iedegta Ziemassvētku egle. Tomēr šādas vai līdzīgas ziemas sezonas karnevālu izdarības ar un ap dažādiem kociņiem var atrast teju vai visu senāko Eiropas pilsētu hronikās.

Viens no XX gadsimta pazīstamākajiem latviešu folkloras pētniekiem profesors Kārlis Straubergs (1890– 1962) kā latviskās ziemas saulgriežu tradīcijas min bluķa vilkšanu un tā sadedzināšanu, ķekatās iešanu un veļu jeb garu mielošanu gada tumšajā laikā (Straubergs K. Latviešu gada svētki, grāmatā Latviešu tautas dziesmas XI. Kopenhāgena: Imanta,1956, 5.–29. lpp.).