Jāpiebilst, ka izglītību juridiskajā jomā var iegūt daudzās un dažādās izglītības iestādēs, plašāk zināmo izglītības iestāžu vidū ir Latvijas Universitāte (LU), kurā pastāv Juridiskā fakultāte, kā arī Rīgas Juridiskā augstskola.
Trūkst pieredzes
Jaunus darbiniekus ar juridisko izglītību iesācēja amata pozīcijām atrast esot samērā viegli, stāsta eksperti. Latvijā šo specialitāti apgūt piedāvā vairākas augstskolas, un tiesību zinātņu speciālistu valstī it kā netrūkst, tomēr, kā jebkurā profesijā, pēc daudzsološiem jauniem talantiem pieprasījums ir liels, kā arī ļoti augstu tiek vērtēta praktiskā pieredze un noteikta specializācija.
"Tā kā esam viens no lielākajiem advokātu birojiem Latvijā un piedāvājam darbu starptautiskā vidē, mums nav īpašu sarežģījumu atrast un piesaistīt labus darbiniekus tām pozīcijām, kurās nav nepieciešama būtiska iepriekšēja pieredze (jaunākie juristi, juristu palīgi). Taču daudz sarežģītāka situācija ir gadījumos, kad nepieciešami papildspēki pozīcijās, kurās vajadzīga iepriekšēja pieredze kādā no tiesību jomām. Mūsu birojā nonāk klienti ar ļoti specifiskiem un sarežģītiem jautājumiem, turklāt parasti tādiem jautājumiem, kas saistīti ar būtisku finanšu risku, un tas no juristiem prasa ļoti augstu un detalizētu specializāciju. Diemžēl Latvijas mazā tirgus dēļ šādas pakāpes specializācijas pieredzējušu juristu skaits ir ļoti ierobežots un mums itin bieži nākas sastapties ar situāciju, ka tā vietā, lai uzreiz atrastu tirgū gatavu speciālistu, mums nākas samierināties, ka vajadzīgais speciālists būs profesionāli jāizaudzina pašiem, tas, protams, prasa laiku un neatrisina darbaspēka trūkumu esošajā brīdī," stāsta starptautiskā advokātu biroja Sorainen vadošā partnere Latvijā, zvērināta advokāte Eva Berlaus.
Personāla atlases kompānijas Workingday mārketinga direktors Māris Silinieks arī atzīst, ka pieredzes bagātus juristus atrast nav viegli: "Juristu darba tirgū ir daudz, tomēr, lai atrastu izcilu prātu un talantu, ir krietni vien jāpiepūlas, jo tādus juridiskie biroji izķer jau no augstskolas sola. Pie mums kā pie personāla atlases uzņēmuma darba devējs parasti vēršas ar nepieciešamību atrast speciālistus sarežģītiem amatiem, kurus pašu spēkiem neizdodas aizpildīt. Liels izaicinājums ir atrast labu juristu kādā šaurā specializācijā, piemēram, finanšu vai patentu jomā. Vēl jāteic, ka vieglāk piesaistīt labus speciālistus ir kādam prestižam juristu birojam, kurā visi vēlas strādāt, lai iegūtu vērtīgu pieredzi turpmākajai karjerai, nekā nepazīstamam birojam."
Silinieks norāda, ka pretēji vispārējai šodienas darba tirgus tendencei, kad jaunieši nereti prasa savam pieredzes līmenim pārāk augstu atalgojumu, juridiskajos birojos ir sava iekšēja atalgojuma sistēma, kuru jaunie speciālisti labi pārzina. Pirmos trīs gadus jaunais darbinieks ir juniora statusā ar atbilstošu algu, tāpēc pārrunās ar kandidātiem šajā jautājumā parasti nekādu pārsteigumu neesot. Eva Berlaus savukārt atzīst, ka pašlaik jaunie juristi vēlas redzēt straujāku savas karjeras attīstību un no darba devēja aktīvi pieprasa pastāvīgu atgriezenisko saiti, kas ļauj gūt ieskatu novērtējumā par veikto darbu.
Topošo juristu vēlmi pēc iespējas ātrāk kļūt par īstiem profesionāļiem novēro arī LU Juridiskās fakultātes dekāne, asociētā profesore, Dr. iur. Anita Rodiņa. "Jaunam cilvēkam, kas beidz fakultāti, ir arī ļoti lielas ambīcijas, viņš jau grib būt jurists. Būsim godīgi, par atzītu speciālistu nevar kļūt vienā gadā pēc augstskolas pabeigšanas. Iezīmējas tendence sākt strādāt jau studiju laikā. Tā cilvēks uzkrāj pieredzi, vienlaikus iegūst gan teorētiskās zināšanas universitātē, gan praktiskās kompetences strādājot. Viņš tā kā saīsina laiku, kas būtu nepieciešams, lai kļūtu par pilnvērtīgu darbinieku pēc augstskolas pabeigšanas," stāsta Rodiņa un atklāj, ka strādāšana studiju laikā nemaz nebūtu tik vēlama, jo samazinās studenta spēja mācīties, bet pauž prieku, ka jaunie speciālisti ir pieprasīti darba tirgū, un nepiekrīt apgalvojumam, ka valstī ir tiesību zinātņu speciālistu pārprodukcija.
Rodiņa atzīst, ka, salīdzinot ar situāciju pirms 10– 15 gadiem, darba tirgus pret jaunajiem juristiem kļuvis prasīgāks, jo viņiem jāpārzina ne tikai Latvijas nacionālās tiesības, bet arī Eiropas Savienības un starptautiskās tiesības, un vietējam tirgum jārēķinās ar to, ka jaunajiem speciālistiem ir ārkārtīgi plašas iespējas arī ārpus valsts – doties papildināt zināšanas vai strādāt ārzemēs. Pašsaprotami ir tas, ka jaunie darbinieki pārzina latviešu, angļu, krievu valodu, īpašos gadījumos tiek pieprasītas mazāk populāru valodu zināšanas, piemēram, dāņu valodas zināšanas, stāsta Māris Silinieks.
Savukārt Sorainen Latvijā vadītāja atzīst, ka ļoti nozīmīga ir ne tikai augsta kvalifikācija, bet arī personības iezīmes – tiek meklēti aktīvi, attīstīties griboši darbinieki ar augstu darba kultūru.
Visiekārojamākais – privātais sektors
Vispievilcīgākais atalgojuma un attīstības iespēju ziņā tiesību speciālistiem ir privātais sektors – nodarbinātība kādā no lielajiem juridiskajiem birojiem vai jurista amats kādā komercuzņēmumā. Šīs pozīcijas prasa augstu profesionalitāti un arī pieredzi, tāpēc bieži vien jaunie speciālisti sāk savas darba gaitas valsts vai pašvaldību iestādēs, kurās darbu atrast ir vieglāk nekā privātajā sektorā, atklāj Eva Berlaus.
"Ikdienā atlasot juristus, nav manīta tendence, ka juristi vēlētos mainīt darbu no valsts uz privāto sektoru vai otrādi, bet bieži gadās, ka, nostrādājot kādu laiku juridiskajā birojā, speciālists vēlas pāriet uz darbu kādā uzņēmumā jurista amatā. Un gluži pretēji – nostrādājot ilgāku laiku par uzņēmuma juristu, speciālists vēlas izmēģināt savus spēkus kādā juridiskajā birojā, kur tas var iegūt daudz plašāku un daudzveidīgu darba pieredzi. Jāuzsver, ka Latvijā var iegūt labu jurista izglītību. Mūsu klienti citu starpā bieži izceļ Latvijas Universitāti un Rīgas Juridisko augstskolu un vēlas redzēt darba kandidātu sarakstā tieši šo mācību iestāžu absolventus. Tā ir laba ziņa juristu darba tirgum, jo nereti valsts, kurā students iegūst specialitāti, kļūst arī par viņa darba un mājvietu," stāsta Silinieks no Workingday.
Ir arī Latvijā izglītību ieguvuši juridiskās jomas speciālisti, kas izvēlas pamest mūsu valsti, bet to nevar nosaukt par masveidīgu parādību. Ir arī juridiskie biroji, kas sniedz pakalpojumus tikai ārzemju klientiem, proti, notiek pakalpojuma eksports.
Vai juristu ir par daudz?
Par to, vai taisnība, ka Latvijā ir juristu pārprodukcija un līdz ar to daudziem juristiem trūkst darba, nozarē vērojama liela nevienprātība. Eva Berlaus novērojusi, ka darba tirgū ir daudz tādu jauniešu ar juridiskās izglītības diplomu, kuri nav spējuši atrast savu vietu profesijā, tāpēc studē ko citu vai apgūst jaunu ar jurisprudenci nesaistītu specialitāti pieredzes ceļā. Berlaus to saista ar diskutablo izglītības kvalitāti, proti, izglītības kvalitāte dažādās izglītības iestādēs ļoti būtiski atšķiras.
LU Juridiskās fakultātes dekāne Rodiņa pauž bažas, ka pēc Izglītības un zinātnes ministrijas un Ekonomikas ministrijas norādēm šī gada sākumā tika lemts samazināt apmaksāto budžeta vietu skaitu LU sociālo un humanitāro zinātņu studiju programmās. «Manuprāt, tā ir bīstama tendence – izdarīt secinājumus par to, ka juristu studijas nav jāapmaksā no valsts budžeta līdzekļiem, jo it kā ir vērojama juristu pārprodukcija. Tā tas nav, mēs to nejūtam. Jāatzīst arī tas, ka neviena pasaules valsts neiztiks bez juristiem. Visam jābūt balansā, mums ir nepieciešami inženieri, fiziķi, matemātiķi, mediķi, bet jādomā tālāk – visas šīs sfēras agri vai vēlu saskaras ar jurisprudenci. Turklāt arī valsts un pašvaldības iestādēs, tiesā, prokuratūrā jādomā par paaudžu maiņu. Vai valstij ir personālpolitika attiecībā uz šīm valsts varu realizējošajām institūcijām," retoriski jautā Rodiņa.
Viņa norāda, ka, iespējams, priekšstats par pārprodukciju radies, saskaitot kopā visus tiesību zinātņu speciālistus, starp kuriem ir juristu palīgi ar koledžas līmeņa izglītību, juriskonsulti, kas pabeiguši studijas bakalaura programmā, un diplomēti juristi pēc maģistra grāda iegūšanas. Tiesību zinātņu maģistru, kas tiesīgi oficiāli saukties tieši par juristiem, nav daudz, nianses skaidro Rodiņa.
Uz pretrunīgo juristu pārprodukcijas problēmu valstī norāda arī nevalstiskās organizācijas Latvijas Juristu apvienība vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks Rihards Bunka, kuram ir liela pieredze, strādājot valsts sektorā. "Ja mēs ņemam formālos kritērijus, kā mēs to varētu salīdzināt ar padomju laikiem, respektīvi, ka jurists ir tas, kurš dabūjis jurista diplomu, un viņam jāstrādā jurista amatā, tad tiešām personas, kurām ir juridiskā izglītība, būtiski pārsniedz to amata vietu skaitu, kas eksistē komercuzņēmumos un valsts pārvaldē." Tomēr jāņem vērā, ka ne visi, kas mācās jurisprudenci, arī izvēlas strādāt šajā jomā. Turklāt, piemēram, iekšlietu sistēmā nav pietiekami daudz juristu ar specifiskām zināšanām un vairs nav mācību iestādes, kas tos sagatavotu, akcentē Bunka.
"Strādājot cietumu sistēmā, biju drošības daļas priekšnieks. Man bija jāatlasa darbinieki ar zināšanām izmeklēšanā un operatīvajā darbībā, bet šādu amatpersonu valstī vispār katastrofāli trūkst, deficīts ir visaugstākajā līmenī. Cilvēku ar šādu izglītību ir pat vairākas reizes mazāk nekā šāda veida amatu valstī. Ja šie amati ir aizņemti, tas nozīmē, ka tajos strādā juristi, bet bez specifiskām zināšanām šajās jomās. Jau labu laiku Policijas akadēmija ir likvidēta, un šāda veida speciālisti tiek sagatavoti ļoti nebūtiskā skaitā," stāsta Latvijas Juristu apvienības vadītājs.
Viņš arī norāda uz problēmām jurisprudences studiju kvalitātes līmenī dažādās augstskolās, jo nereti esot vērojama situācija – formāli kvalifikācijas kritēriji tiek izpildīti, tomēr reāli zināšanu un prasmju, kā strādāt ar juridiskajā jomā svarīgu informāciju, trūkst. Situācija, visticamāk, uzlabosies pēc valsts vienotā juristu kvalifikācijas eksāmena ieviešanas, bet, visticamāk, tas liks visiem apgūt vispārīgas zināšanas, tomēr joprojām būs nepieciešama papildu apmācība specializācijas iegūšanai, lai kļūtu par notāru, advokātu vai operatīvo darbinieku, uzskata Bunka.
Ja kādā valsts sektorā paaugstinās atalgojums, veidojas darbinieku pieplūde, un tas ir tikai dabiski, komentē Bunka. Vērojamas arī pretējas tendences – ja situācija kādā darbavietā pasliktinās, darbinieki mūk no šīs darbavietas. Šobrīd ne pārāk spīdoša situācija esot izmeklēšanas un operatīvās darbības iestādēs, kurās ieviesta rezultātu uzskaties sistēma, kas neņem vērā faktiskos apstākļus, bet formālus rezultātus. Ja darbinieks redz, ka viņa ieguldījums netiek novērtēts, tad rokas, protams, nolaižas un viņš dodas prom no šīs un citu darbavietu. Bunka pieļauj, ka nākotnē iespējams juridiskas zināšanas ieguvušu darbinieku trūkums valsts sektorā.