Fiskālā disciplīna kā saprātīgs budžeta deficīts krīzes laikos ir viens stāsts, lai valsts nezaudētu savu kredītspēju un spēju labajos gados atdot parādu, taču otrs aspekts ir Māstrihtas kritēriju ievērošana, ievērojot taupības pasākumus, lai iekļautos eirozonā, uzskata ekonomists.
"Ja centrālās bankas politika ir tāda, kāda tā ir, tad, protams, jāiestājas eirozonā. Nav nekādas jēgas uzturēt valūtu kā tādu grāmatvedisku substanci ar koeficientu 0,7, ja tās vietā var lietot eirovalūtu. Gaidīt uz Latvijas Bankas politiku, kura būtu kaut kas vairāk nekā valūtas padomes paveids, pagaidām neviens nav gatavs. No tā izriet – ja neko nemainām, tad jāstājas eirozonā. Ja mainām, tad šo jautājumu var apspriest un var izrādīties, ka eirozonā ir daudz lietderīgāk iestāties pēc desmit gadiem, kad ar aktīvu monetāro politiku daudzas lietas mēs šeit būtu saveduši kārtībā," norāda Vienotības biedrs.
Viņš skaidro, ka Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam ietekme uz Latvijas ekonomisko situāciju ir nekāda, jo monetārā politika, kuru ir izvēlējusies Latvijas Banka, ir pasīva un vienīgā ietekme ir šie periodiskie Rimšēviča kunga paziņojumi, ar kuriem viņš mēģina sabiedrisko domu noskaņot, lai izdarītu spiedienu uz valdību.
Gatis Kokins uzskata, ka, nemainot monetāro politiku, Nacionālajā attīstības plānā norādīto izaugsmi var panākt ar nodokļu slogu samazināšanu, pēc kā jāgaida, "kad brīvais tirgus uznesīs ekonomiku virsotnē". "Šeit ir vairāki riski. Pirmais: turpinot dzīvot ar mazu valsts atbalstu izglītībā un veselības aizsardzībā, notiek arvien lielāka sabiedrības noslāņošanās, kas dod ļoti negatīvu efektu tautsaimniecības iespējām attīstīties. Trūkst darbinieku, un tiem, kas ir, ir jāmaksā nesamērīgi liela alga, kas palielina noslāņošanos. Otra lieta ir industrializācija. Dabisku iemeslu, lai Latvijā uzplauktu kāda rūpniecības nozare, vairs nav," skairo ekonomists.
Līdz ar to, ja valdība ar tiešām veicināšanas metodēm neko nedarīšot, esot liels risks, ka arī jaunais ekonomikas bums būs balstīts uz tirdzniecību un nekustamo īpašumu. "Īstermiņā tas gan uzlabos sabiedrības ienākumu struktūru, bet ilgtermiņā nepadarīs mūs konkurētspējīgākus. Tātad ir jābūt divām lietām. Cīņai pret sabiedrības noslāņošanos un drosmei pateikt, ka esam gatavi rūpniecību tieši atbalstīt caur industrializācijas fondu vai kā citādi."
Viņš atzīst, ka Vienotības ministru attieksme patlaban ir ļoti piesardzīga pret šādu tiešu stimulēšanu. To nevarot redzēt arī Zatlera Reformu partijas ministru darbībā.
"Tad, kad Latvija atradās PSRS plānveida ekonomikas haosā, tad tas bija vienkāršs un pareizs solis – visiem iedot vienkāršu uzstādījumu, lai pēc iespējas ātrāk izietu no šā haosa. Bet desmit gadus pēc tam mums jau bija jāsāk domāt nedaudz sarežģītāk. Mums bija jāsaprot, ka brīvā tirgus roka ir tikai viena no modernās ekonomikas sastāvdaļām. Izaugsmi var efektīvāk panākt ar proaktīvu valdības rīcību. Šī diskusija ir sākusies, un jau kopš 2007. gada ir parādījušās arī alternatīvas idejas. Bet jāpiekrīt, ka tās nav attīstījušās līdz tādam briedumam, lai kļūtu par pozīciju valdībā," uzskata G. Kokins.