Protams, maksāt par to nāktos vienkāršajiem iedzīvotājiem – vai nu atsakoties no sapņa par savu māju, vai arī maksājot pat desmitkārt par leišu patentētām iekārtām.
Lai nodrošinātu saviem savtīgajiem mērķiem pievilcīgāku iesaiņojumu, August Latvia piesaistījusi Latvijas vides organizācijas un lietuviešu ekspertu Aļģirdu Radzeviču. Viņu uzdevums ir skaidrot, cik briesmīgi netīrs ūdens tek no jau uzbūvētām attīrīšanas iekārtām Latvijā, kas, protams, nav ražotas Lietuvā. Lielāka efekta radīšanai uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), kā arī masu mediju redakcijām tika nogādātas burkas ar Dobeles novada Aizstrautnieku ciema attīrīšanas iekārtās ņemtiem ūdens paraugiem. Uz burkas uzlīmēta miroņgalva un rakstīts, ka šis ūdens ir bīstams dzīvībai un kaitīgs apkārtējai videi.
Neatkarīgā burku nogādāja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Hidrobioloģijas katedrā, lai pārliecinātos par tās satura nāvējošajām īpašībām. Liels bija pārsteigums, kad šajā šķidrumā tika atrastas septiņas dažādas dzīvības formas. To vidū pat viendienītes kāpurs, kas, pēc doktoranta un Hidrobioloģijas institūta zinātniskā asistenta Dāvja Ozoliņa teiktā, ir tīra ūdens indikators. Spriežot pēc visas ūdens paraugā pārstāvētās floras un faunas, eksperts to novērtēja kā vidēji vai vāji piesārņotu: «Normāla stāvoša vai lēni tekoša ūdens fauna.» Turklāt jāuzsver, ka paraugs ņemts tieši no attīrīšanas iekārtas.
Viņa kolēģe – doktorante Ieva Putna spriež, ka ūdeņu kvalitāte Latvijā kopumā ir laba, jo valstī nav attīstīta ražošana. Problēma ir lauksaimniecības radītais piesārņojums. Ciematos attīrīšanas iekārtas strādā, savukārt viensētas pret kopējiem mērogiem problēmas nerada.
Lauku viensētās ūdens tiek attīrīts ar gadu gaitā pārbaudīto divu vai triju grodu septiku sistēmu, kas ir lēta un efektīva, ja vien tiek regulāri tīrīta. Protams, ražotājiem šādas viensētas rada zaudējumus, un viņi meklē iespējas uzspiest savus ražojumus vismaz jaunbūvētām mājām. August Latvia plāns ir diezgan atjautīgs. Vispirms sabiedrībā tiek radīts satraukums par it kā jaunu un briesmīgu vides problēmu. Tad tiek panākta kontrolējošo valsts institūciju iesaistīšanās – jau uzstādīto iekārtu izbrāķēšana un CE sertifikācijas pieprasīšana pie jaunu iekārtu uzstādīšanas. Trešais plāna posms ir grūtākais, taču arī sola grandiozu finansiālu atdevi – firma vēlas panākt, lai Eiropas Savienības fondu līdzekļi tiek atvēlēti arī mazo attīrīšanas iekārtu uzstādīšanai. Respektīvi, daļēji maksātu valsts un ES, daļēji mājas īpašnieks, bet August Latvia vāktu ražu, jo vismaz sākotnēji tirgū būtu teju vienīgie, kam ir attiecīgs sertifikāts.
Firmas tirdzniecības vadītājs Armands Urmons apstiprina: «Mūsu ierosinājums – lai nauda tiek piešķirta, tāpat kā saules paneļiem – arī attīrīšanas iekārtām.» Jāpiebilst, ka lietuviešu ražojuma iekārta vienas ģimenes mājai maksā 1340 latus. Tas ir dārgi attiecībā pret konkurentu ražojumiem, nemaz nerunājot par betona grodiem, kas maksā ap 50 latiem gabalā. Šobrīd uzņēmuma tirgus daļa Latvijā ir 30%. Par finansēm A. Urmons gan runā nelabprāt – labprātāk par Latvijas mirstošajām upēm, ezeriem un jūru.
Trešdien presei sarīkotajā šovā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvis Ingus Purgailis. Viņš Neatkarīgajai atzīst, ka lietuvieši nodarbojas ar visklasiskāko lobēšanu – tikai šoreiz biznesa intereses sakritušas ar vides aizstāvju interesēm: «Labi, ka kāds iekustina šo jautājumu, kaut arī savtīgu iemeslu dēļ.»
Lietuvietis A. Radzevičs aizrautīgi stāstīja, cik sarūgtināts esot pēc divu attīrīšanas iekārtu apmeklējuma, un kaunināja latviešus: «Kur gan skatās jūsu vides inspektori!» Tirgotājs A. Urmons savukārt kaunināja VARAM un Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kur nav atradis dzirdīgas ausis.
Izrādās arī ministrijai radušās aizdomas, ka šīs brēkas mērķis ir tikt pie ES fondu naudas, kas atrodas zem Notekūdeņu direktīvas. Ūdens resursu nodaļas vadītāja Tatjana Jansone skaidro, ka ES direktīva nosaka prasības lielās apdzīvotās vietās lietojamām attīrīšanas iekārtām. Mazās apdzīvotās vietās (50 līdz 2000 cilvēku ekvivalents) darbojas Latvijas regulējums. Viensētām prasības nosaka vietējās būvvaldes. «Jebkurā gadījumā – neattīrītu notekūdeņu izlaide dabā nav atļauta.» Ministrijai neesot pamata uzskatīt, ka par ES fondu naudu būvētās attīrīšanas iekārtas darbotos slikti, kā to apgalvo August Latvia.
Tās tiekot pieskatītas, pretējā gadījumā saņemtā nauda būtu jāatmaksā. Attiecībā uz viensētu īpašniekiem izmaiņas normatīvos gan esot plānotas, taču ne tik skarbas un finansiāli ietilpīgas, kā iecerējuši lietuvieši. Jaunajā Ūdenssaimniecības likumā iecerēts noteikt, ka pašvaldībām obligāti jāslēdz līgumi ar māju īpašniekiem par attīrīšanas iekārtu uzkrātā satura regulāru izvešanu. Te gan jāiebilst, ka vairākums namīpašnieku līdz šim to darījuši arī bez birokrātiska pamudinājuma.