Šonedēļ valdībai iesniegtais Ekonomikas ministrijas sagatavotais ziņojums par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ir pārpilns ar statistiku un aprēķiniem, kas tomēr nevar apslēpt, ka ministrijas vai jūsu kā ministra skatījumā līdzšinējais modelis ir, saudzīgi izsakoties...
Nav ilgtspējīgs.
Diplomātiski. Kādi ir iemesli? Tas, ka savulaik t.s. zaļā enerģija bija tāda modes lieta? Tas, ka Latvijā tā zināmā mērā kļuva par t.s. politbiznesu?
Iemeslu ir daudz. Divus pats minējāt, un, domāju, tādi patiešām bija. Pirmo no minētajiem mēs jūtam ne tikai elektroenerģijas ražošanā un koģenerācijā, bet arī, piemēram, biodegvielas ražošanā. Šī modes lieta bija arī Eiropas Savienībā un attīstītajās ekonomikās vispār, kad bija šie divkāršie, trīskāršie tarifi (t.s. feed-in tarifi), kad tika aprobēta obligātā iepirkuma sistēma (elektroenerģijas tirgotājs pērk no ražotāja un izmaksas tālāk pārnes uz patērētāju). Tagad situācija ir mainījusies? Nav jau mazinājusies vajadzība pēc t.s. zaļās enerģijas, pēc emisiju samazināšanas, pēc atkarības no fosilā kurināmā mazināšanas. Mainījusies ir izpratne par to, pie kādiem nosacījumiem, par kādu cenu ir vērts atbalstīt zaļo enerģiju. Revīzija šajos jautājumos notiek visā Eiropā. Zinu, ka mans kolēģis Igaunijā nodarbojas tieši ar to pašu, proti, igauņi samazina atbalsta intensitāti, lai gan vēsturiski atbalsta termiņš viņiem ir bijis mazāks nekā Latvijā. Tādā ziņā ir pamats uzskatīt, ka Latvijā šis atbalsts ir bijis viens no devīgākajiem Eiropā, tuvojoties līmenim, kādu Dienvideiropā baudīja saules enerģija, kas, kā saprotat, ir...
Ja runā par otro iemeslu, politbiznesu, tad pati atbalsta struktūra bija tāda: šaura grupa gūst virspeļņu, pārliekot savas izmaksas uz plašu patērētāju loku. Labumi koncentrēti, trūkumi dispersēti. Turklāt jāņem vērā, ka sekas šādai sistēmai ir redzamas tikai ilgākā laika termiņā. Līdz ar to man grūti pateikt, vai politiķi, kas šos lēmumus savulaik pieņēma, paši saprata, kādas būs sekas, vai viņi redzēja, kāda, modeli nemainot, būs elektroenerģijas cena, teiksim, 2015. gadā energoietilpīgam ražotājam. Tomēr es noteikti zinu, ka bija cilvēki, kuri šo kopainu redzēja, - neticu, ka cilvēki, kuri ilgstoši strādā šajā biznesā ar lieliem projektiem, nezināja, kādas būs sekas. Turklāt tas attiecas ne tikai uz t.s. zaļo enerģiju, bet arī gāzes koģenerāciju.
Vēl iemesls varētu būt fragmentācija - daudzi dažādi lēmumi dažādos posmos. Politikas mainīgums! Atbalsts faktiski vienmēr bijis noteikts Ministru kabineta noteikumu līmenī, kas nozīmē, ka izmaiņas bijušas viegli izdarāmas un regulāras. Līdz ar to varētu teikt, ka stratēģijas zaļās enerģijas atbalsta jomā faktiski nav bijis. Šobrīd mēs darām vienlaikus divas lietas: mēs strādājam pie enerģētikas ilgtermiņa stratēģijas, kas savā revidētajā versijā dienas gaismu ieraudzīs, domāju, septembrī, un to, par ko šobrīd runājam.
Par stratēģiju, kas iepriekš daudz kritizēta, - ko nozīmē «revidēta»? Tā būtiski atšķirsies no jūsu priekšgājēja laikā tapušās?
Diezgan. Kaut vai tāpēc, ka mainās prognozes, kas savukārt ir mainījušies references dati, piemēram, par demogrāfiju. Varētu diezgan būtiski mainīties prognozes par enerģijas kopumā un elektroenerģijas konkrēti patēriņu.
Teicāt - jāsaprot, par kādu cenu ir jēdzīgi atbalstīt zaļo enerģiju. Kā jūs šo jēdzīgumu aprakstītu? Jo cilvēki kopumā jau ir pārliecināti, ka zaļā enerģija ir dārgāka un vismaz tuvākā nākotnē dotējama?
Tas gan ir kādam izdevīgs mīts par to dārgumu un neizbēgamajām dotācijām... Tas ir tāds mīts, ka, jā, zaļā enerģija ir dārgāka, bet tā ir «mūsējā», kas rada papildu labumus (parasti gan netiek konkretizēts - kādus) un palīdz mums cīnīties pret Krievijas gāzi un naftas produktiem, attiecīgi - tā ir «labāka». Tā spriest ir ļoti virspusēji. Šie papildu ieguvumi nespēj segt lielo atšķirību starp elektroenerģijas tirgus cenu un feed-in tarifu. Otrkārt, laika gaitā atbalsts zaļajai enerģijai Latvijai ir evolucionējis visai savdabīgi - piekabinoties dabas gāzes referencei. It kā vajadzētu būt tā: zaļās enerģijas tehnoloģijas attīstās, nozare kļūst efektīvāka, teorētiski arī izmaksas samazinās, līdz ar to laika gaitā atbalsts dabīgi un nesāpīgi varētu samazināties. Kas notika Latvijā? «Piekabinājās» fosilo resursu cenām un «iet» tām līdzi. Fosilajiem kļūstot dārgākiem, sadārdzinās arī zaļā enerģija. Tas ir bezjēdzīgi. Tā turpinot, nekāda ekonomikas izaugsme nespēs kompensēt šādu «šķēri»...
Kā vajadzētu? Sāksim ar to, ka politikas veidotājiem nevajadzētu paļauties uz savu konkrētā brīža izpratni par to, kā attīstīsies tehnoloģijas, un rīkot skaistuma konkursus - vējam dodam tādu atbalstu, saulei - tādu utt. Ir jānodefinē principi - ja tu ar savu tehnoloģiju esi spējis nodzīt savas izmaksas līdz noteiktam līmenim, lūdzu, tu kvalificējies noteiktam atbalsta tipam. Neesi? Turpini strādāt. Īsi sakot - tehnoloģiju neitralitātes princips, bez izņēmuma statusiem. Otrkārt, atbalsta mehānismam ir jābūt pakārtotam tirgus cenai, nevis izolētam no tās. Šobrīd ir sanācis tā, ka cilvēki, kuri realizē šos projektos, nejūt spiedienu būt efektīviem, jo amortizācijas spilvens ir tik liels, ka nav vajadzības sekot tirgū notiekošajam.
Ir pagaidām eksperimentālas tehnoloģijas, kas, iespējams, ļaus zaļo enerģiju ražot par cenu, kas sevišķi nepārsniedz tirgus vidējo. Negribu priekšlaikus šo tēmu apspriest, tomēr ir, piemēram, biomasas gazifikācija. Mazliet vienkāršojot, tā nozīmē, ka ņemam biomasu (un tās mums Latvijā netrūkst), gazificējam un «laižam» iekšā jau instalētajās iekārtās Latvijā, lielās gāzes stacijās, kuras mēs jau esam apmaksājuši vai apmaksājam. Lielas iespējas ir transporta attīstībā, piemēram, Kohēzijas nākamajā periodā paredzētajā dzelzceļa elektrifikācijā. Vēl virziens, kurā vērts domāt, - vai vienmēr zaļā enerģija jāražo tieši pašiem, ja to lētāk varam iegādāties valstīs, kas to māk saražot efektīvāk? Zaļās enerģijas komponente mūsu enerģētiskajā bilancē saglabājas, toties nepārmaksājam.