Sarkanajām desām luņķos ar bagātīgu sarkanās paprikas piedevu nav žēlota ne gaļa, ne speķis. Tās ir ļoti garšīgas, pievienotas rīsu ēdienos, sacepumos, paeljās un zupās.
Vēl ciemkukulī var atvest vīģu maizi. Vīģes Spānijā aug tāpat kā pie mums āboli – katrā lauka malā var atrast kādu vīģes koku. Tā kā šo augļu ir patiešām daudz, spāņi no tiem gatavo kārumus ziemai, piemēram, vīģu maizi. Pamatā tiek izmantotas žāvētas vīģes, rieksti, mandeles, pievieno arī medu, anīsa un sezama sēklas, ķiploku, kanēli, nedaudz brendija. Gatavo masu liek traukā un zem svara atstāj uz vairākām dienām sausā, vēsā vietā. Bauda kopā ar sieriem vai chorizo desu un vīnu. Dažkārt vīģu maizei pievieno arī miltus vai šokolādi.
Augļu konfektes Frutas de Aragona var atrast katrā Saragosas suvenīru veikalā, pārtikas lielveikalos, dažviet arī benzīna uzpildes stacijās. Frutas de Aragona, pat pārlietām ar biezu šokolādes kārtu, nepiemīt šķebinoši salda garša. Nopērkamas ar apelsīnu, vīģu, bumbieru, ābolu, ķiršu, plūmju un citu augļu garšu.
Mājās atvešanai noteikti noderēs sangrija. Sangrijas (spān. sangre – ‘asinis’) nosaukums radies no dzēriena tumši sarkanās krāsas. Tas izskatās pēc īstām buļļa asinīm. Arī uz sangrijas etiķetēm redzams Spānijas simbols – melnais bullis. Bāros sangriju pasniedz ar sagrieztiem augļiem, dzērienam tiek pievienots nedaudz liķiera vai ruma.
Vismaz viena eļļas pudele no olīveļļas lielvalsts noteikti jāatved. Ar olīveļļu te ir tāpat kā ar vīniem – katrā reģionā sava garšu buķete. Vispopulārākā ir eļļa, kas izgatavota no Picual olīvām – ar persiku un vīģu garšu, der gan salātiem, dārzeņiem, gan saldajos ēdienos. Eļļai no Verdial un Empeltere olīvām piemīt maiga mandeļu garšu. Izteikti rūgtāka ir eļļa no Arbequina un Cornicabra olīvām.
Mana ceļasoma vai plīsa no olīvām, kas Aragonā ir īpaši lētas. Trīs litru bundža ar ķiplokos un timiānā marinētām lielām olīvām maksā 10–15 eiro. Olīvas novāc tikai novembrī un decembrī, kad tās dabūjušas pirmo aukstumu, pēc tam tās mazliet sadauza, mērcē vairākas reizes ūdenī, lai izvilktu spīvo rūgtumu, un tikai tad marinē.
Vītināts šķiņķis ir vēl viens gardums mājiniekiem. Spāņi burtiski dievina saulē vītinātas cūku kājas, kas Spānijā ir tikpat īpašas kā frančiem zosu aknas. Tradicionālo Ibērijas šķiņķi gatavo no melnajām Ibērijas cūkām, ko audzē Spānijas dienvidos. Taču vītinātu šķiņķi var vest ciemkukulī arī no Aragonas. Dažos lielveikalos līdz ar šķiņķi dod pat speciālu somu cūkas kājas formā ar rāvējslēdzēju.