Tā nu ir sanācis, ka vasarā, pārtraucot esošās darba attiecības un uzsākot jauna darba meklējumus, mani jau rudenī "apciemoja" brīnums, par kuru sapņo jebkura sieviete, kas vēlas kļūt par māmiņu. Mans sapnis bija gadiem lolots, un pēc neveiksmīga gadījuma vasaras vidū, ja godīgi, pat sāpīgs. Nemaz nerunājot par pārsteigumu, ka tik ātri tomēr tas ir sanācis. Es noteikti esmu laimīga un sargāju, loloju šo brīnumu, un esmu pateicīga, ka viss ir izdevies.
Daudziem no Jums, iespējams, varētu šķist, ka raksta kāda jauna meitene vai ka jāpriecājas tad jau ir, un nav ko sūkstīties, bet nevarēšu gluži tam piekrist. Man ir sācies ceturtais gadu desmits, un šis bērniņš man ir pirmais, tāpēc vairums sieviešu mani sapratīs, ka bērns ir ne tikai jau apzināta vēlme, bet ilgi gaidīta.
Papildu tam ir tikai loģiski, ka pa šiem gadiem esmu dzīvojusi kā jau visi cilvēki. Un vēl jo loģiskāk, ka ir ikmēneša maksājumi, kuri ir jāveic, jo nevienu jau neinteresēs, ka esi gaidībās. Nemaz nerunājot par ikdienas izdevumiem un elementāriem pirkumiem, īpaši grūtniecības laikā.
Tad nu lūk - vērsim pie ragiem. Esmu sieviete ar augstāko izglītību, profesionālām iemaņām un jau daudzu gadu pieredzi nozarē, kurā strādāju. Pēdējā darba vieta nebija tik ilgstoša, līdz ar to runas par bezdarbnieka pabalstu nav aktuālas. Uzsākot aktīvu darba meklēšanas procesu, nosūtot nu jau ap 200 pieteikuma vēstules, liels bija mans pārsteigums par to, cik gan grūti ir palicis atrast darbu lielpilsētā Rīgā.
Pēc savas pieredzes es nepārspīlējot varu iedalīt darba devējus sekojošās grupās:
1. Tie, kas pat neatrod laiku atrakstīt "Paldies, Jūsu pieteikumu saņēmām", nemaz nerunājot par "Paldies, bet esam izvēlējušies citu kandidātu." Un starp tiem ir arī valsts iestādes, kurām pēc būtības būtu jāizsūta šādas elektroniskas vēstules.
2. Tie, kuriem ir augstas prasības, bet zema izpratne par specialitāti un tās vismaz vidējo atalgojumu. Proti, neizpratni rada prasība nosūtīt detalizētu CV un plaši izvērstu motivācijas vēstuli, lielas pieredzes prasības, plašs pienākumu klāsts, bet atalgojums minimālais vai bruto ne vairāk kā 500 eiro, kas ir klaji aizskaroši.
3. Tie, kuri meklē, paši nezinot - ko. Ja sievietes gaida princi uz balta zirga, tad darba devējs - baltu un strādīgu zirgu. No pārrunām vien konstatē, vai ir spējīgs pildīt šos pienākumus vai nē.
Un stāstu to ne jau no balta gaisa. Jau kopš augusta mēneša ikdienā redzu aktuālos darba sludinājumus, un, redzot vienus un tos pašus darba devējus meklējot darbinieku vienai un tai pašai vakancei, ir skaidrs, ka ar izvēlēto kandidātu nav gājis tā, kā iecerēts. Te, protams, var runāt par kompetenci, profesionalitāti kā no darba devēja, tā no potenciālā darbinieka puses. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir. Nereti arī darba devējs nav sagatavojies pārrunām, līdz ar to rodas šaubas, vai ir spējīgs izvērtēt to, vai kandidāts der vai neder šim amatam.
Oktobra mēnesī, apstiprinoties grūtniecības faktam, sapratu, ka šis darba meklēšanas process nu kļūs vēl smagāks. Radās dilemma kā rīkoties – teikt vai nē par to, ka esmu grūtniece un rit jau trešais mēnesis. No juridiskā viedokļa grūtniecība ir aizsargājama un atteikums tās dēļ ir diskriminācijas pazīme, par ko ir skaidra norāde arī Darba likumā un citos Eiropas Savienības dokumentos. Bet parādiet man kaut vienu darba vietu, kur godīgi tā arī pateiks – mēs jūs neņemsim darbā, jo esat stāvoklī! Līdz ar to, pants ir, bet realitātē nestrādā!
Es saprotu un vienlaicīgi nesaprotu darba devējus. Un mēģināšu izklāstīt - kāpēc.
Saprotu, jo:
- Darbinieks strādās īsu laika posmu, jo pēc zināma laika ies dekrētā, līdz ar to būs jāmeklē atkārtoti vietā, saglabājot darba vietu dekrētā esošai.
- Darbinieks varbūt būs mazāk aktīvs darba izpildē nekā tas, kurš nav stāvoklī.
Tomēr nesaprotu, jo:
- Iespējams, pašā tajā īsajā laikā šis darbinieks spēs ieguldīt sevi un savas zināšanas darba veikšanā tik daudz, cik to nav spējis iepriekšējais. Kas radīs vēlmi, lai pēc bērna kopšanas atvaļinājuma gaidītu viņu atpakaļ ar atplēstām rokām.
- Kāpēc neizmantot to iespēju, savstarpēji vienojoties par darba līgumu uz noteiktu laiku?
- Un pēdējais, galvenais un fundamentālais – Kopš kura laika grūtniecība ir tāds nenormāls šķērslis profesionālai darbībai, attīstībai? Jo tik tiešām rodas iespaids, ka darba devēju izpratnē grūtniece ir teju invalīds, kā apgrūtinājums jebkuram.
Es neslēpšu, ka bija vietas, kurās es neizpaudu šo faktu, bet tagad es to nevaru arī noslēpt, līdz ar to tas ir jau acīmredzams. Un būsim reāli, laiks iet uz priekšu, ienākumi neaug, tie tikai sarūk, proti, sarūk uzkrājumi.
Protams, var paļauties uz valsts garantēto palīdzību, bet visi mēs taču zinām, kāda apmēra tā ir. Tāpēc man ir kauns par savu valsti, kas nerūpējas par topošajām, esošajām māmiņām.
Lai arī cik skaļi nav deputātu lozungi, ka ģimenes ir prioritāte, māmiņas ir prioritāte un katrs centīsies, ko nu kurš var, man tam ticības nav nekādas. Ja jau darba devēji grūtnieces uztver kā apgrūtinājumu arī no likuma izpratnes, tad kāpēc valdībai nav ienācis prātā rast kādu risinājumu, un viselementārākais un uzņēmēju uzrunājošākais būtu kā minimums nodokļu atvieglojums, nodarbinot grūtnieci. Varbūt vismaz tad darba pārrunās grūtniecību neuztvers kā absolūtu negatīvu ziņu, bet gan, pārbaudot profesionālo bāzi, kā lielisku iespēju ņemt dalību jaunu ģimeņu, māmiņu atbalstīšanā.
Varbūt skan kā skaļš kliedziens, bet tādas ir manas izjūtas un mana pieredze, un esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā.
Ar cieņu,
Topošā māmiņa.
(pēc autores prezicējuma labota informācija 3.rindkopā - bija domāts "ceturtais gadu desmits")
sieviete 50 gados
?
...