Ministru kabinets otrdien kārtējo reizi skatīs grozījumus MK 1529. noteikumos Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība. Tas ir tāds dokuments, ko var izdrukāt uz 800 vai 1000 lapaspusēm, kādu nu fontu izvēlēties. Un šajā dokumentā paredzēts viest izmaiņas – proti, onkoloģisko slimību ārstēšanai lietojamās parenterāli (parasti– intravenozi) ievadāmās zāles tiks iepirktas centralizēti, un tās tiks izņemtas no kompensējamo zāļu saraksta.
Argumenti ir pievilkti "aiz ausīm" un nav pārāk veiksmīgi (būtiskākais ministrijai šķiet apstāklis, ka pacients pats, saņemot zāles aptiekā, var tās nomest zemē vai noglabāt ieslēgtā mikroviļņu krāsniņā, nevis tieši nodot medicīnas māsai, kas tad šīs zāles ievada). Šķiet, ka galvenais apstāklis ir neticība ārstiem, kuri līdz šim izraksta kompensējamos medikamentus, jo ministrijai šķiet, ka ierēdņi bez medicīniskas izglītības visu zina labāk.
Patiesībā problēma ir pilnīgi citā apstāklī. Tiklīdz valsts nolemj par milzīgu summu veikt jebkuru centralizētu iepirkumu, šajā procesā parādās vēlamais pārdevējs ( parasti jau partijai pietuvināts uzņēmējs), vēlamais iepirkuma nolikums un vēlamā cena.
Principā jau Veselības ministrija gatavojas savā jomā remontēt Barona ielu.
Dievs sarg, es nemēģinu apgalvot, ka Andai Čakšai ir kāds draudzīgs uzņēmējs, kurš jau ir saplānojis, kā konkursu uzvarēt un kā zāles par daudziem miljoniem pārdot. Nē, man ir pilnīgs pamats domāt, ka Anda Čakša ir godīga politiķe, un ka viņai jebkura korupcija ir sveša. Bet ministra darbības laiks ir īslaicīgs. Agri vai vēlu, bet visdrīzāk pēc nākamā rudens vēlēšanām farmācijas industrija jau nākamo farmācijas jomas darboni ieliks par veselības ministru. Atceros, vēl nesen ministriju vadīja kāds izbijis aptieku īpašnieks un esoša farmācijas firmu īpašnieka tēvs. Spēju iztēloties, kā šis iepriekšējais ministrs būtu vai nebūtu ietekmējis ierēdņus izvēlēties centralizēta iepirkuma uzvarētāju. Viņa ietekme uz nozari bija tik liela, ka ierēdņi drebēja un klausīja uz vārda.
Bet gadījumā, ja veselības ministri ir un būs balti un pūkaini, viņu vietā korupcijas risks nonāks ierēdņu rokās. Vēlme jau iepriekš zināt centralizēto iepirkumu uzvarētājus allaž bijusi raksturīga Latvijas valdošajai birokrātijai.
No centralizētiem iepirkumiem Latvija atteicās 2007. gadā, jo pārāk liels bija korupcijas risks, kā arī pārāk augsta cēlās medikamentu cena. Tiklīdz valsts ir kļuvusi par vienīgo iepircēju, zāļu cenas vienmēr ceļas, jo vienmēr politiķi vai ierēdņi sarunā cenu. Es nevēlos apgalvot, ka vienmēr šajā cenā ir iekļauti 20% intereses, bet pieredze liecina – cenas aug, interese parādās, atrodas mazie nozares oligarhi.
Latvijā valsts centralizēts iepirkums ir problemātisks. Mēs taču zinām, kā bērnudārziem vai skolām iepērk produktus ēdināšanai – tiek sarūpēti lētākie ārzemju produkti, kas, iespējams, nav pirmā svaiguma. Dažkārt rodas iespaids, ka tieši šādā pašā veidā pilsētas pašvaldība iepērk tramvajus vai Dienvidu tilta celtniecību.
Atkārtošos: valsts un pašvaldības iepirkumiem agri vai vēlu līdzi nāk politiķu ieteikumi: no kuras kompānijas iepirkt– parasti tā ir kādai partijai draudzīga kompānija. Kamēr šāds valsts iepirkums attiecas VID ēkas durvīm vai jumtu, mašīnu iegādi policijai, mani tas it kā neskar. Tad, kad politiķi un ierēdņi nolemj pasildīt rokas pie medikamentu iepirkuma, tas kļūst dzīvībai un veselībai bīstami. Visur, kur politiķi un ierēdņi kaut ko dara profesionāļu vietā, agri vai vēlu atnāk ciemos korupcija vai nekompetence.
Vēl kāda centralizētā iepirkuma realitāte ir lētākās cenas meklējumi. Medicīnā tas parasti nozīmē – medikaments ar ļoti īsu derīguma termiņu vai jau gandrīz notecējušu termiņu. Mums jau ir precedents – vakcīnas, ko tiešām iepērk centralizēti. Visiem, kas piemirsuši iepriekšējā ministra laiku ar neticami augstu mātes un grūtnieces mirstību, atgādināšu, ka 2016. gada sākumā divas grūtnieces nomira lielā mērā gripas dēļ. Konkrētajā laikā vakcīnas pret konkrēto gripu nebija, jo konkurss bija apstrīdēts. Latvijā ir bijuši gadījumi, kad vakcīnas iepirktas ar pārlieku īsu derīguma termiņu un tiek izmestas. Ja valsts atgriezīsies pie centralizēta iepirkuma onkoloģijas preparātiem, pilnīgi noteikti šāds precedents notiks.
Agri vai vēlu valsts iepirkumu sāks diktēt pārdevējs – izstrādās iepirkumu procedūru un definēs, ko tieši vajadzētu iepirkt. Mēs taču atceramies kā tika iepirkti vecie kara kuģi? Dokumenti un specifikācija lielākoties tiek sagatavota tā, lai konkurentus noņemtu no sacensības. Kā jau teicu, manuprāt pašreizējai ministrei nav prioritāšu, proti, kompānijas no kurām onkoloģiskie medikamenti jāiepērk, bet tik un tā iepirkumu dokumentācija tiks sagatavota tā, lai vēlamajam piegādātājam neviena konkurenta nebūtu. Vai arī iepirkums nozīmēs vairākus piedāvājumus, kur izvēlēsies vēlamo piegādātāju, bet pārējie pretendenti iepirkumu apstrīdēs. Onkoloģijā tas nozīmēs – zāles nebūs trīs, četrus mēnešus, kamēr tiks izskatīta sūdzība.
Interesentiem: visas vēža formas, atbilstoši ministrijas iecerei, turpmāk ārstēsim un izārstēsim ar šiem preparātiem:
Ondansetronum, Granisetronum vai Palonosetronum, Thyrotropinum, Cyclophosphamidum, Ifosfamidum, Fotemustinum, Methotrexatum, Fludarabinum, Cytarabinum, Fluorouracilum, Gemcitabinum, Vinblastinum, Vincristinum, Vinorelbinum, Etoposidum, Paclitaxelum, Docetaxelum, Doxorubicinum, Epirubicinum, Idarubicinum, Mitoxantronum, Bleomycinum, Mitomycinum, Cisplatinum, Carboplatinum, Oxaliplatinum, L– Asparaginasum, Topotecanum, Irinotecanum, Bortezomibum, Filgrastimum, Acidum ibandronicum, Acidum zoledronicum, Calcii folinatum.
Izskatās daudz? Šķiet, tieši tā izskatās ierēdņiem, tādēļ viņi rūpīgi noteikuši, ka visus onkoloģiskos pacientus turpmāk ārstēt tikai ar šiem preparātiem.
sveiki!
bidzho
!!!