Parasti ar pirmo rabarberu ražu var mieloties jau maija otrajā pusē, un tā ir viena no pirmajām pavasara garšām, kas izaug dārzā zem klajas debess. Ja jums dārzā rabarberu krūma vēl nav, noteikti vērts iegādāties, jo tos var stādīt visas vasaras garumā – no aprīļa vai brīža, kad augsne atkususi un iesilusi.
Gribas stādīt, bet nav dārza? Sava zemes pleķīša neesamība nav šķērslis, un zaļo īkšķīšu īpašniekiem nav jāsamierinās tikai ar telpaugu lološanu. Ir dārzeņi un zaļumi, kas lieliski izaug uz balkona puķu kastēs un pat uz palodzēm telpās. Varat šos augus dēstīt agrāk kā īstajā dārzā, jo uz balkona augošos vieglāk pasargāt no salnām. Ja stādu konteineru nav daudz, uz nakti tos sākumā varat pat nest telpās.
Kaut rudens klāt, tas nenozīmē, ka dārzam jāpaliek novārtā. Lai pavasarī būtu vieglāk ķerties pie darba, mazinātos kaitēkļu un slimību risks, par dārza ieziemošanu jāparūpējas kārtīgi, tāpēc darāmā netrūkst vēl oktobrī. Šo to var pagūt arī iestādīt, skaidro agronoms Māris Narvils.
Mana "gribu dārzu" epopeja velkas jau trīs gadu garumā un pēc dažādiem eksperimentiem ar tomātiem uz palodzes un puķēm podos uz terases (pagājušogad dzīvoklī puķpodā uzziedēja pat lillijas), šķiet, būs beidzot tikusi līdz laimīgam finišam – mazdārziņam. Pusi dzīves dzīvoju Rīgā centra dzīvoklī, bet pirmā puse pagāja laukos. Vecākiem bija dārzs, arī vecvecākiem. Pavisam agrā vecumā mans pirmais dārza darbu uzdevums bija siltumnīcas vēdināšana – no rīta bija savlaicīgi lodziņš un durvis jāatver, vakarā jāaizver. Tad vēl laistīšana. Un ravēšana. Reiz vecāki lika izravēt aveņu stādījumu. Laiks bija karsts, es ar īsām piedurknēm, rokas viscaur saskrāpētas. Un man likās – kad izaugšu liela, man nemūžam nebūs nekādu dobju! Ha!
Ejot mežā, pļavā, visus augus uztveram kā Latvijas dabas sastāvdaļu. Savā ziņā taisnība jau ir. Taču ne visi šeit nonākuši dabiskā ceļā. Daudzi ir iebraucēji no svešām zemēm jeb introducētās sugas, kas iejutušās uz palikšanu. Mainoties klimatam, ienācēju kļūs vēl vairāk.