Būt vampīram nekad nav bijis tik labi

Nule aizritējušajā 76. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā jeb Berlinālē godalgas – Zelta un Sudraba lāči – ir sadalīti. Lai arī šī gada festivāls iezīmējies ar mākslinieku politiskās atbildības izvērtējumu, apjomīgās programmas piedurknē kā Džokera kārts bija paslēpusies arī vācu jaunā kino klasiķes Ulrikes Otingeres satīra Asiņainā grāfiene/The Blood Countess (2026). Tajā titullomu atveido franču aktrise Izabella Ipēra. Slīdot cauri mūsdienu Vīnes ielām, viņa atdzīvina ne tikai grāfieni Elizabeti Batoriju, dēvētu par Asiņaino, bet arī palīdz vampīrkino žanram atgriezties pie savām saknēm – uz Eiropas ekrāna. Un tam visam pa vidu ir arī vēsture un politika.

Kad tiekos ar Ipēru pēc filmas pirmizrādes Berlīnē, viņa ir rāma un smaidoša. Aktrise smejas, ka ilggadējās domubiedrenes Otingeres filmā viņai ir «tikai divi upuri». Visupirms Asiņainā grāfiene atgādina pompozu un līdz balagānam novestu kostīmparodiju ar niansētu retrostilizāciju, kuras dominējošajā asinskrāsā saplūst gan XVII gadsimta nostāsti par Batoriju – viņa esot vannojusies jaunu meiteņu asinīs –, gan XX gadsimta un mūsdienu elementi. Vīne ir vēsturisks rotaļlaukums fantāzijai un vampīru sabiedrības bakhanālijām, kuru ceremoniju meistare ir Eirovīzijas laureāte Končita Vursta no Austrijas. (Jā, jūs lasāt pareizi!) Paralēli rit vietējo detektīvu darbs, briest intrigas un Batorijas radinieks ir veģetārietis, kurš diendienā savu terapeitu (lomā Larss Eidingers) nomoka ar apcerēm par tradīciju maiņas nepieciešamību.

Zinu, izklausās nenopietni un naivi. Tā ir – filma izklaidē, provocē un slidina ārā savus kiča vampīrzobiņus vietā un nevietā. Tomēr darbs, kā norādījusi pati režisore Otingere, pie šīs filmas sācies 1999. gadā. Viņa piesaistīja scenārija veidošanai Nobela prēmijas literatūrā laureāti Elfrīdi Jelineku, kura izgaismoja materiālā Vīnes sarežģīto vēsturi un pretrunas, ievīstot tās savā humorā un joku parādēs. Otingere vēlējusies, lai Batorijas lomu atveidotu Ipēra, un abas vairākus gadus gaidījušas iespēju, lai varētu izvandīt vampīrkino, despotisko un augstdzimušo kaislības, kā arī ļautu šim stilizācijas izkāpinājumam reflektēt par kultūrām, kurās ir sastopams nāves kults. Tieši šī ideja bijusi nozīmīga pašai režisorei.