Mūsu nebeidzamā ziņkārība ir interesanta lieta – lūk, zinātnieki izpētījuši, ka cilvēks gatavs pat ciest
sāpes, lai apmierinātu vēlmi zināt. Tāpat vismaz daļa no mums
gatava doties avantūrās, lai tikai izpētītu visas iespējamās
cilvēka spēku, spēju un iespēju robežas.
Tas lepnums un spīts ir mums asinīs paaudžu paaudzēs, tāpēc zinājām, ka pratīsim
sevi aizstāvēt, atbildot uz jautājumu par
Ukrainas cīņassparu, saka folkloras grupas
Joryj Kłoc līderis Antons Vognedars Lubijs.
Pat ja pats nedejojat un nedziedat, pat ja biļešu
rindas neizstāvējāt un ne uz vienu koncertu vēl
neesat bijis... pagājušajā svētdienā pietika kaut
uz mirkli pabūt Rīgas centrā, redzot un dzirdot
visu novadu priecīgos soļus un balsis, lai cauri
ķermenim izskrietu tā ne ar ko nesajaucamā
atskārsme – Dziesmu un deju svētki atkal ir klāt!
Apklaušinot apkārtējos, kā pagājušas
Jāņu brīvdienas, neviens vien šogad atzīst: bija dīvainas sajūtas.
No vienas puses dabas skaistums un svētki, no otras – ziņas no
Krievijas par Vagner kaujinieku "maršu", kas pēkšņi lika atrauties no visa, lai, burtiski sēžot pie ugunskura, skrollētu telefonā
ziņas un mēģinātu saprast, kas īsti notiek.
Nākotnē varētu pastiprināties vēlme pēc
ilgtspējīgiem un ekoloģiskiem risinājumiem. Līgo svinībās
cilvēki varētu vairāk pievērsties dabas saudzēšanai un ekoloģiskajiem aspektiem.
Par valdību ir skaidrs tikai tas, ka joprojām nekas nav
skaidrs. Aptuveni tā varētu vienā teikumā savilkt kopā visus
politiķu pēdējo nedēļu "vingrinājumus" pēc Valsts prezidenta
vēlēšanām.
Ja būtu dažos vārdos jāraksturo pēdējās
nedēļas Latvijas politikā, tad to varētu izdarīt pavisam īsi:
politiskās spēles visā to krāšņumā. Aizvainojums vieniem sejās,
uzvarošas notis citu balsīs, viltīgi skatieni un izteikumi, kuros
nekādi nav iespējams noslēpt prieku par konkurentu apspēlēšanu.
Patiesi laimīgu cilvēku pūļi, gaviles un smaidi sejās,
pie Brīvības pieminekļa hokejistus sagaidot.
Daudzbalsīgs "Lat-vi-ja!" joprojām, šķiet, dzirdams kaut kur gaisā. Uzvara Kanādai, bet Latvijai
zelta komanda ar bronzu – šis tīmekļa plašumos
klejojošais kopsavilkums, šķiet, visprecīzāk raksturo sajūtu par Latvijas izlases izcīnīto vietu hokeja
čempionātā.
Augstāka amata par Valsts prezidentu Latvijā nav. Vismaz oficiāli. Par savu ietekmi, patieso nozīmi un, tā sakot, "nospiedumu tautā" jau pēc tam katrs konkrētais šī amata piepildītājs ir atbildīgs pats.
Kad jūs pēdējo reizi esat bijuši Latgalē? Kādu iespaidu tā uz jums atstāja? Varbūt tur dzīvojat diendienā? Vai par Latgali tik bieži dzirdamie stereotipi, jūsuprāt, atbilst patiesībai?
Hokejs. Visu pamazām pārņem hokeja čempionāts – pozitīva līdzi jušanas deva un iespēja pat tiem, kas ikdienā sportam līdzi neseko. Gribētos tikai to vien pieteikt un par to arī runāt. Diemžēl nekādi...