Ar visu to, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk ielaužas ikviena dzīves un ikdienas norisēs, cilvēka
faktors joprojām ir un paliek noteicošais. Vai tas labi vai slikti?
Kas īsti notiek melnajos caurumos? Par to domāju, negribīgi atgriežoties no svētkiem galvaspilsētā. Pa ceļam kā ļaunu vēstošas zīmes stāvēja vairāki avarējuši auto, un nez kāpēc uzreiz atgriezās sajūta, ka realitātē tumsa nākusi tikai klāt, nakts tomēr nav uzvarēta, vainagi mūs nepasargās un zāļu smarža ātri izplēnēs.
Dejas un dziesmas (kas iet pa četrdesmit četriem pantiem!), izjokošana, tīra mīla un tās trijstūris, un visam pa virsu vēl sprādziens! Ja tā saliek vienā teikumā, tad nekad nepateiksi, ka tā ir latviešu luga, turklāt, šķiet, vienīgā, kas dzīvo tik ilgu un nepārtrauktu mūžu, kaut dažādos iestudējumos
Dzīve pēc vēlēšanām ir, un Latvijā tā notiek strauji – tik tikko paguvām noskaidrot Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, kad valdība jau oficiāli izvirzīja Valdi Dombrovski (JV) eirokomisāra amatam uz vēl vienu termiņu.
Jā, izrādās, vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku varētu piedalīties vēlēšanās Latvijā, šonedēļ sarunā ar SestDienu jaunākos datus atklāj Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Cik ļoti citāda būtu politiskā aina valstī, ja balsotu pilnīgi visi? Vai ekonomika tad Latvijai būtu stiprāka, dzīves līmenis labāks un kopējā valsts attīstība straujāka?
Šonedēļ jādomā uzreiz par ļoti dažādiem tematiem – no bērniem līdz politikai, no miega grumbām līdz suģestējošai motoru dūkoņai, kas ne vienam vien kļuvusi par sava veida svētceļojuma galamērķi.
Laikam jau maiju šogad vislabāk raksturo karstums. Nu jau vairākas nedēļas karsti ir tīri fiziski – laikapstākļi paguvuši sarūpēt negaidīti agru vasaras noskaņu. Karsti gāja hokeja laukumā Čehijā, ne vienam vien līdzjutējam liekot pazaudēt pēdējos nervus. Karstas diskusijas arvien no jauna noris saistībā ar krievu valodas lietojumu publiskajā telpā – šoreiz sabiedriskajos medijos, kuri ilgi uzstāja uz savu taisnību. Arī politiskā skatuve jau uzkarsusi – līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām vairs nieks vien palicis.
Šī ir tā nedēļas nogale, kad ikgadēji Latvijā pēkšņi visus pārņem trakums – vai nu pēc sporta, vai kultūras. Skrējēji mēģina apdzīt sevi vai citus maratonā Rīgas ielās (veiksmes ikvienam no viņiem!), bet muzeji ver durvis plašāk un nereti arī skaļāk nekā ikdienā, lai aicinātu iepazīt tos mazliet no citas puses.
Jā, es kaifoju! – tā par savu iesaistīšanos Latvijas hokeja valstsvienības atbalsta komandā saka viens no tās dalībniekiem fizioterapeita palīgs Kristaps Zelčs. Protams, bez hokeja pavasarī nu nekādi arī SestDienā.
Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir
līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši caur
šādu – daudzšķautņainu un tik ļoti dažādu – prizmu gribas domāt par Latviju šajā 4. maija svētku
nedēļā.
Veroties aprīļa sniegputenī un baltajos jumtos pēc tā, ne vienam vien noteikti ienāca prātā doma, ka gribētos būt kur citur. Kādā siltākā un saulainākā vietā. Un nereti kaut kā līdzīgi ir, arī domājot par XXI gadsimta politiku un kārtību pasaulē. Gribētos dzīvot kur citur – kādā skaistākā un mierpilnākā pasaulē.
Domājot par pavasari, neizbēgami nāk prātā kustība – asnu spraukšanās no zemes, pumpuru sprādzieni, augšana un tiekšanās pret gaismu. Un tāpēc šķiet, ka pavasarī arī mākslā tik ļoti iederas deja, it sevišķi mūsdienu horeogrāfijā, kad, liekas, ķermeņa kustību iespējām nav robežu.