Covid-19 pandēmijas laiks piešķīris jaunu aktualitāti vārdam "mājsaimniecība" un izgaismojis visdažādākos mājsaimniecību modeļus, to vidū – divi vecāki ar bērniem, vientuļie vecāki ar bērniem, pieaugušie bez bērniem, studenti, kas dala īres maksu, cilvēki, kuri dzīvo vieni, cilvēki, kam ir četrkājaini mīluļi, un vēl dažādus citus modeļus.
Šā gada aprīlī, salīdzinot ar aprīli pērn, vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 1,7%, savukārt, salīdzinot ar šī paša gada martu, – par 0,9%, vēsta Centrālā statistikas pārvalde.
Kurzemes piejūras pilsētā Liepājā tiek veidota jauna zivju produkcijas ražotne, kas nodrošinās vismaz 500 darbvietu. To, atbildot uz Dienas jautājumu, apstiprina uzņēmējs no Lietuvas, SIA Syfud īpašnieks Sigits Ambrazevičs un norāda arī, ka šis gads tiks veltīts tam, lai sagatavotos ražošanas procesa sākšanai nākamgad.
Koronavīrusa nedienas turpina vajāt Latvijas tautsaimniecību, tomēr ne tādā mērā, lai ļautos milzīgam pesimismam. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ātrais aprēķins liecina, ka šā gada pirmajā ceturksnī mūsu valsts ekonomika ir piedzīvojusi lielāku kritumu nekā pērn ceturtajā ceturksnī.
Uzkrājumu veidošana Latvijā nesokas ne tikai tāpēc, ka mūsu valstī kopējais algu līmenis ir zems, turklāt daudziem trūkst izpratnes par investīciju lietderīgumu, bet arī motivējošu elementu trūkuma dēļ. Rezultāts ir visai bēdīgs, un pat tie cilvēki, kuru rocība iepriekš ir bijusi plaša, mainoties ekonomikas konjunktūrai, var nonākt pie sasistas siles. Līdz ar to šobrīd, iespējams, ir vērts diskutēt, ka varbūt valstij būtu izdevīgāk motivēt iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas kultūru nekā vēlāk domāt par pabalstu izmaksu.
Covid-19 atnākšana ir izraisījusi krasus kontrastus apdrošināšanas tirgū – daļa sektoru piedzīvojusi kritumu, bet vienlaikus atsevišķos segmentos ir vērojams apjomīgs kāpums. Apdrošināšanas tirgus norises var uzskatīt par ekonomikas spoguli.
Vācijas galvaspilsētas Berlīnes eksperiments, nosakot īres cenu iesaldēšanu un griestus, ir izgāzies, uzskata ekonomisti, atsaucoties arī uz līdzīgiem citu pilsētu eksperimentiem.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no mūsu valsts lielākajiem izaicinājumiem ir bijusi cīņa ar ēnu ekonomiku. Desmit gadu laikā bijām spējuši to samazināt visai ievērojami – 2009. gadā ēnu ekonomika veidoja 36,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2019. gadā – vairs tikai 23,9%. Diemžēl, Covid-19 pandēmijai un politiķu reakcijai uz šo krīzes situāciju ir būtisks potenciāls ēnu ekonomikas apmērus atkal palielināt.
"Lai arī man Rīgā ir biznesa projekti, patlaban uz Latviju nebraukšu, jo ir pieejami tikai tādi lidojumi, kas paredz vismaz trīs pārsēšanās, turklāt aviobiļešu cenas ir augstas!", "Ikgadējais brauciens pie draugiem uz Latviju jāatliek, jo valstī, kurā dzīvoju un strādāju, pastāv ceļošanas ierobežojumi!", "Covid-19 krīze ir radījusi saspringtu situāciju mūsu uzņēmumā, līdz ar to atvaļinājumam Latvijā nav piemērots brīdis, turklāt nav tik daudz brīva laika, lai varētu ievērot pašizolāciju!", "Mēs ar bērniem noteikti aizbrauksim uz Latviju, bet šobrīd izvairāmies no jebkādām vietām, kur ir cilvēku drūzma, turklāt bērniem ir skola!", "Covid-19 laikā es vispār atturos ceļot, bet noteikti aizbraukšu uz Latviju pēc pandēmijas, jo gribu atkal dzirdēt latviešu valodu un pabūt dzimtajā pilsētā!" Aptuveni šādas un līdzīgas vēstis no ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem – draugiem, radiniekiem, kā arī sadarbības un biznesa partneriem – 13 pandēmijas mēnešos ir saņēmuši daudzi mūsu valsts iedzīvotāji.
